Siena kā alternatīva

Bija silts rudens vakars, kad es, kā ierasts, mēroju ikvakara “apgaitu” kopā ar savu Eimsu, uzticamo suni, kura tīro šķirni neapliecināja neviens ciltsrakstu dokuments – bet tāpēc jau suns nebija sliktāks, tieši otrādi. Kopā mēs veidojām lielisku tandēmu un es nemaz neskumu, ka par ikvakara pienākumu nu jau sešus gadus bija kļuvusi pavadas noņemšana no pakaramā priekšnamā. Varbūt kāds teiks, ka tā ir rutīna; bet viņam noteikti nav suņa un viņš katru vakaru un bieži vien tumsā neiet uz ielas, lai cita starpā sajustu lietus lāses sejā, ieelpotu rudens lapu smaržu vai sastaptu pārīti naidīga izskata ļautiņu. Jā, tādi laiku pa laikam nāk pretim arī mūsu rajonā, tomēr parasti pietiek ar Eimsa skumjo pareģa smaidu, lai pāris mirkļus vēlāk pastaiga atkal būtu patīkama.

Lūk, klāt arī vietējais parks. Atāķēju karabīni no Eimsa kaklasiksnas un suns jūsmīgi aizbrāžas starp kokiem, kamēr es lēnā solī turpinu mīt dzeltenās lapas pa trotuāru, kurš šeit cieši piekļāvies senatnīgam mūrim. Domādams savas domas, pēkšņi iztrūkstos, pārdesmit soļus priekšā ieraudzījis pie sienas pieslējušos tumšu stāvu ar dīvaini blāvi izgaismotu seju. Turpinu iet un klusītēm pasvilpju. Kur tas suns? Laikam kaut kur tālāk aizdauzījies. Pārsteigts saprotu, ka tipam pie sienas rokās ir mazs portatīvais dators, kurš līdzās nepazīstamajam cieši piespiests pie mūra. Lai arī svešais neizskatās pēc tipiska varmākas, šī sastapšanās ir, mazākais, dīvaina – un tas biedē. Savādnieks? Spiegs? - šādas domas drudžaini rosās pa galvu, kamēr kājas stīvi, bet noteikti turpina nest manu ķermeni garām dīvainajam tipam krēslainajā ejā. Esmu garām un cenšos neatskatīties, kaut arī tieši tagad ir visvairāk bail. Pēkšņi pa kreisi kaut kas nošalc. Suns! Eims, vella lops, kur tu biji? Pēkšņi jūtos atkal drosmīgs un pagriežos, lai vēlreiz palūkotos uz dīvaino tipu. Bet ietve ir tukša, pie mūra neviens nav pieslējies, tikai rudens lapas pēkšņas vēja brāzmas savērptā virpulī aizčab tumsā.

Nākamajā rītā, pie brokastīm lasot avīzi, nekādi nevaru iedziļināties tekstā. Visu laiku domas atgriežas pie dīvainā tipa. Liekas – būtu interesanti pa ceļam uz darbu izmest līkumu un aplūkot to pašu vietu vēlreiz, gaismā. “Spiegs”, protams, ir prom, tomēr varbūt gaismā šī vieta izskatīsies drošāk un spēšu atkauties no uzmācīgām domām? Ai, stulbums, viss – aizmirstu.

Tomēr pēc astoņām minūtēm, izgājis pa parādes durvīm, pagriežos nevis autobusa pieturas virzienā, bet uz otru pusi. Nav tālu...

Tepat jau arī tā vieta. Sētnieks ir slaucījis lapas, tomēr vietā bagātīgi birst jaunas, veidodamas dzeltenu paklāju, kurš drīz pārvērtīsies dubļos. Apstājos – tas laikam bija šeit. Aplūkoju sienu – nekā cita jau te nav – un pamanu, ka viens ķieģelis izskatās citādāk. Palūkojies apkārt, pieeju tuvāk. Cenšoties ignorēt sajūtu, ka tieku vērots, pietupstos, lai sasietu kurpes šņori. Tā. No ķieģeļa rēgojas gluži parasts USB spraudnis. Kas tas? Siena ar USB pieslēgumu ir kaut kas tāds, par ko pat internetā nav lasīts. Pēkšņi sajūtu, ka šī ir no tām reizēm, kad sajūtu muļķīgu drosmi. Somā ir klēpjdators, liekas, ka tas brēc un grib lekt ārā, lai palīdzētu man noskaidrot spraudņa jēgu. Come on, saku sev, – ja šis te būtu kaut kas slepens, mans memento mori* būtu kļuvis jēgpilns jau pirms desmit stundām.

Ar klusu čik! mans asuss uzņem ciemos USB sienu. Cerams, nesprāgs? Diskierīces lampiņa sirdīgi mirgo – tātad kaut kas notiek. Esmu gatavs raut datoru nost un ņemt kājas pār pleciem, kad baloniņš loga stūrī informē: “Removable disk ready for use”. Tad tādas tās lietas! Sienā iemūrēta USB atmiņa. Bet priekš kam?
Parādās logs ar atmiņas saturu. Kaut kāda mūzika, vēl šis tas... Kopēju. Priekš kam? Redzēs! Viss. Ieslidinu datoru somā un kā vajāts grasos mesties prom, kad ieraugu pa ietvi nākam kādu cilvēku. Vai viņš mani redzēja? Vienalga! Cenšos izlikties par parastu garāmgājēju un soļoju pretim ar cerību, ka manā sejā atspoguļojas vīrišķīgs ikdienišķums. Lai arī, paejot garām svešajam, cenšos neskatīties viņa sejā, pamanu, ka viņš smaida.

Pēc brīža jau kratos autobusā. Miera nav. Un nebūs arī, kamēr nenoskaidrošu, kas par desām. Ek, pie velna! Izvelku datoru un atveru vaļā. Pārlaižu skatu failiem. No skata – visāda draza. Ā, readme.txt. Tas vai nu visu apgaismos, vai arī padarīs vēl sarežģītāku. Atveru. Lasu.

Nu smaidu arī es.

* atceries savu mirstīgumu