Sīkdatnes nodrošina vietnes pienācīgu darbību Vairāk
KAKAO.lv
Autors: Kārlis

Tests: Peugeot 308CC

Testi, Auto, Peugeot
Tests: Peugeot 308CC

Kabrioletu vasara ir sākusies. Vispirms kičīgais BMW Z4, tagad kārta francūzim. Regulārie lasītāji noteikti jau zinās, ka mēs neesam lielā sajūsmā par franču auto, un tas mani mazliet biedē. Galu galā, negribas arī galīgi apgānīt to auto. Bet nu neskriesim spriedumiem pa priekšu.

Pirmais franču kabriolets ar ko mēs saskārāmies bija Renault Megane CC. Šo auto mēs pamēģinājām pirms pāris gadiem, taču tā kā tas bija episki katastrofāls, nolēmām par to nerakstīt. Nē nu patiešām, bez aizspriedumiem vērtējot - nav nopietni, ja gāzes pedālis ir mazliet paslēpies aiz stūra. Nav nopietni, ja pedāļi ir tik tuvu, ka spiežot gāzes pedāli nereti līdz paraujas arī bremzes. Nav nopietni ja automātiskā kārba dzīvo absolūti savu dzīvi un nedod nemazāko priekšstatu par to kā tā grasās pārslēgties. Un galu galā nav nopietni, ja braucot ar nolaistu jumtu spogulītī var redzēt kā auto pakaļa ļodzās attiecībā pret durvīm. Tas viss uzdzen bažas tuvojoties Peugeot.

Pirmais nosacītais pārsteigums par 308CC ir tā izmērs - auto ir milzīgs. Ne nu gluži LandCruiser teritorija, taču vienā garumā ar Mazda6 universālu gan. Tas, protams tāpēc, lai salonā pietiktu vietas četriem, savukārt jumtam pietiktu vietas bagāžniekā. Arī durvis ir tikpat milzīgas, taču par laimi tās nav aprīkotas ar nežēlīgu atsperi, kas tās atgrūž vaļā. Stāvvietā ar tādām būtu milzu problēmas. Taču šeit viss solīdi. Durvis veras pasmagi, bet kontrolējami. Tiesa, nepierasti šaurā leņķī. Es nezinu vai tas ir slikti, iekāpt var, vietas pietiek. Bet kaut kā ir pierasts, ka durvis veras plašāk.


Aiz durvīm mūs sagaida melns ādas salons ar saspiestiem kosmonautiem. Bez ādas te neiztikt - kabriolets tomēr. Laiku pa laikam gadās noķert kādu lietus lāsi kuru no ādas sēdekļiem var viegli notraukt. Kas tie par kosmonautiem? Sēdekļi. Paskatieties uz tiem uzmanīgi - tā, it kā Dienvidparka Kenijs būtu iebāzts skafandrā un pamests zem ceļaruļļa. Tas gan nenozīmē, ka tie būtu neērti. Man tīri labi patika. Labs sānu balsts, pietiekoši stingri. Varbūt vienīgi apakšdaļas sānu balsti ir pārāk cieši - ilgākā ceļā nospiež kājas, ja vien negribas tās turēt cieši kopā. Ak jā, un blakussēdētāja sūdzējās, ka Kenijs tomēr mazliet spiežot muguru. Tur uz atzveltnes ir tāds ādas trīsstūris, tas traucējot mazāka auguma cilvēkiem. Man netraucēja.



Pirmais darbs iekāpjot, protams, ir sēdekļa noregulēšana. Ilgi meklēju kur ir tas kloķis kuru pagroza, pavelk vai pakrata, līdz sapratu, ka kloķis ir atrasts, tikai tas ir nevis jāvelk uz priekšu kā tas ir normāli pierasts, bet gan jāpastumj atpakaļ. Pastūmu. Kloķis gandrīz nolūza. Tas ir nenolūza, jo par laimi ir veidots no gana mīkstas plastmasas, taču ļurkājas gan tas uz visām pusēm. Fuj.

Stūre regulējama visai plašā diapazonā, tiesa dīvainā leņķī. Lūzuma leņķis ir kaut kur tepat pie paneļa, un stūri var nolaist dziļi klēpī un pacelt bezmaz stāvus gaisā kā trolejbusam. Dīvaini. Es nesaku, ka slikti. Nepierasti. Pats stūres rats ir viegli kantains un gana biezs. Nav diezko ērti turēt.



Pēdējā laikā testi mūs ir lutinājuši ar auto, kam ir bezkontaktu atslēgas. To jau sākam uztvert kā tādu normu mūsdienu mašīnās. Šeit gan viss ir pa vecam. Pagriežot atslēgu kaut kur tālu priekšā viegli ierūcas 1.6 litru dzinējs ar 150 zirgspēkiem. Visai padaudz zirdziņu priekš 1.6, bet tad mēs atceramies, ka tas ir BMW-PSA kopīgi izstrādātais motoriņš, kurš atrodams arī Mini Cooper S. Tātad laba manta. Ir gan bažas, ka tik lielam un smagam (1,5 tonnas) auto tas varētu būt par vāju. Prakse gan pierāda pretējo. Motoriņš ir ļoti atsaucīgs un ļoti elastīgs. Jebkurā pārnesumā tas ir gatavs brīvi griezties līdz pat 7000 atzīmei. Rezultātā auto paātrinās negaidīti labi, turklāt gana pludeni - bez nervozas raustīšanās. Protams, nevajag šo auto saukt ar sportisku. Tikpat labi par sportisku varētu nosaukt piepūšamo dārza baseinu. Taču Motoriņš velk labi un nebūs jābremzē satiksme, lai kurā ātrumā pašlaik tas atrastos.

Pārnesumi šeit ir seši. Tieši par diviem vairāk kā vajadzīgs. Nopietni. Trešais un piektais ir lieki. Braucot pilsētā tu ieskrienies ar pirmo un otro un tad pārslēdzies uz ceturto, lai turpinātu gaitu. Ceturtais brīvi nodrošinās kustību jau no 30 km/h līdz pat simtu ciktur. Uz šosejas savukārt tu paātrinies ar ceturto un uzreiz pārslēdz sestajā, ieslēdz kruīzu un brauc. Kad vajag apdzīt pārslēdzies uz ceturto. Piektais paliek absolūti neizmantos. Patiesību sakot tas, kas šim auto pietrūkst ir automātiskā kārba. Pirmkārt motoriņš varēs brīvāk ripot (gāzes pedālim ir tik milzīgs gājiens, ka pārslēdzot ātrumus apgriezieni jau ir nokritušies kamēr tu atkal nospied gana tālu, lai paātrinātos) otrkārt šādam kruīza auto automāts lieliski piestāvētu. Brauc uz Jūrmalu, Nicu, Blekpūli, Mikolaikiem vai Dobrovņikiem un baudi sauli un vēju aizmirstot par mietpilsonisko ātrumu pārslēgšanu. Te gan atkal jāatgādina, ka motoriņš ir tik elastīgs, ka ja vien ceļā nav kāds miests, kur ātrums jāsamazina līdz 50, tad pilnīgi pietiek ar to pašu sesto. Tas gan spēj ekonomiski “kruizēt” gan nodrošināt pietiekamu paātrinājumu apdzīšanai.



Atkarībā no braukšanas stila motoriņš spēj arī piedāvāt visai ekonomisku darbību. Mūsu testa laikā vidējais nostabilizējās uz 6.1 litriem uz 100 km. Uz šosejas tas turas kaut kur starp 4 un 5, savukārt pilsētā izaug līdz 10-12. Neefektīvi pārslēdzot ātrumus man pat izdevās sasniegt neticamu 14 litru patēriņu. Tāpēc esiet modri un lieki netraciniet turbīnu.

Kas attiecas uz pašu braukšanu, tad tā ir visai francūziska tikai mazliet cietāka. Tā kā kabriolets ir veselus 170 kilogramus smagāks par hečbeku, tad tam ir uzstādīta cietāka piekare. Tas gan nav slikti šajā gadījumā, jo auto turas stabili un pārliecinoši bez liekas šūpošanās un gāzelēšanās. Arī līkumus tas izbrauc visai entuziastiski. Viennozīmīgi miljons reižu labāk nekā Alfa Romeo Brera, kurā pēc katra straujāka līkuma blakussēdētājs atradās man klēpī (ne tāpēc, ka tas viņam kaut kā īpaši patiktu, bet tāpēc, ka auto nenormāli gāzelējas un sēdekļiem nav normāla atbalsta). Pežo brauc smuki un gludi gan pa štruntīgu šoseju gan labu lauku ceļu. Te gan jāpiezīmē, ka motora pārsegs ir ļoti augsts un aizsedz skatu uz to, kas ir tepat priekšā. Tas baigi traucē braucot pa motokrosa trases tramplīniem, kur īsti nevar redzēt cik stāvs ir nobrauciens, bet mierināsim sevi ar domu, ka 308CC nav tam īsti paredzēts.



Kas attiecas uz stūri tur gan ir pavisam cits stāsts. Tā dzīvo pilnīgi citu dzīvi un iespējams ir pat emigrējusi uz Īriju. Par to, ko dara priekšējie riteņi stūres rats absolūti nekādi neliecina. Jo īpaši, ja riteņi izbuksē. Tad stūri var grozīt kā grib un nebūs ne mazākā priekšstata kurā virzienā ir pagriezti riteņi. Tas, protams, ir visai briesmīgi, taču tad mēs atceramies, kas ar šādiem auto brauks. Francūži. Citiem vārdiem sakot - cilvēki, kam automašīnas vadāmība ir tikpat svešs un nesaistošs jēdziens kā fosforilāze. Priekš viņiem šeit viss ir pa pirmo. Pagriez stūri pa labi, un mašīna pārvietojas pa labi. Pagriez pa kreisi, un auto brauc pa kreisi. Smalki.

Bremzes gan varētu samulsināt pat francūzi. Pedāļa gājiens ir visai liels un pirmajā pusē praktiski nekas nenotiek. Taču tad pavisam pēkšņi pamostas haizivs, kas ar saviem zobiem iecērtas bremžu diskos un auto apstājas tik strauji, ka nepiesprādzējušies pasažieri sakrīt uz priekšējā paneļa. Nu labi, es meloju, es neļauju nevienam braukt nepiesprādzētam. Taču doma ir skaidra - bremzes ir neinformatīvas un absolūti nelineāras. Pusi pedāļa gājiena tās strādā ar 20% jaudu, otru pusi ar 80%. Pie tā var pierast. Bet varēja būt krietni labāk.



Pieķersimies mazliet jautrajai daļai - braukšanai bez jumta. O jā, tas patiešām ir forši. Nopietni. Neticēju, ka man patiks (līdz šim mana pieredze ar kabrioletiem bija visai neliela), taču pēc vairāk kā 500 kilometriem, kas nobraukti ar nolaistu jumtu es esmu visai smaidīgs. Ar paceltiem logiem un aizmugurē uzstādītu vēja širmi var mierīgi plēst tiesību zaudēšanas ātruma zonā. Kopējai sajūtai, jo īpaši vēsajos vakaros vēl palīdz Airwave sistēma - Kenija galvā ir iestrādāts mazs matu žāvējamais, kurš pūš siltu gaisu uz kakla. Ļoti traucējoši stāvot pie luksofora, bet ļoti patīkami braucot.

Starp citu, braucot ar nolaistu jumtu nav jābaidās pat no vidēja stipruma lietus. Vienmēr esmu gribējis to izmēģināt praksē un nu par to pārliecinājos. Jau braucot ar 70 km/h salonā nenonāk neviena lietus lāse. Un jo ātrāk brauc, jo mazākas izredzes ir lietum trāpīt salonā. Papildus bonuss ir vērot pretimbraucošo skatienus redzot kabrioletu lietū ar ieslēgtiem logu tīrītājiem, kas slauka tā ka šķīst. Bet mums nekas. Šim efektam gan ir sava ēnas puse - ir jābūt absolūti drošam, ka nevajadzēs apstāties. Jo tiklīdz ātrums samazinās tā lietus klāt. Pat tajās 15 sekundēs, kas ir vajadzīgas, lai jumts izlīstu no bagāžnieka un nostātos vietā, mašīna būs pilna ar ūdeni. Bet ko padarīsi, ja gribas zīmēties un braukt pa lietu, jābūt gatavam saslapt.



Ar paceltu jumtu Peugeot 308CC var lepoties ar visai milzīgu bagāžnieku. Divus kārtīgus kartupeļu maisus tur var ielikt bez problēmām, vēl gar sāniem sabāžot puķukāpostus un kāļus. Problēmas sāksies, kad gribēsim jumtu nolaist. Pirmkārt jau vietas daudzums saruks dramatiski, lai arī tas joprojām būs lielākais šajā klasē. Otrkārt tam, kas salikts bagāžniekā tā īsti nevarēs tikt klāt, jo salocītais jumts atstāj tikai mazu spraugu piekļūšanai. Datorsomu vēl var izvilkt, bet fotosoma jau sprūst. Ja kaut kas ir ielikts dziļāk, tad tam piekļūt varēs tikai ar grābekli. Vai paceļot jumtu.



Tagad nedaudz pieķeršos francūžu ķeršanai salonā. Tas ir, piesieties nepiedodamiem sīkumiem, kurus pieļaut spēj tikai francūži. Iesildīšanās pēc sākšu ar glāžu turētājiem. Jūs jau ziniet, ka man patīk, ja tie ir ērti un gana daudz - tālākā ceļā Statoil kafijas glāzīte ir neatsverams palīgs. Uzminiet cik glāžu turētāju ir 308CC? 5? 10? 2? Nē. 0. Tieši tā - nulle. Neviens. Čušs. Pļukt. Kā kā kā kā kā kā kā kā kā to var dabūt gatavu? Kā? Pat ja es esmu videi draudzīgs varžēdājs kurš dzer tikai cimdu nodalījumā atdzesētu Evian minerālūdeni, man nav kur viņu nolikt. Nav. Vispār nav. Pat sānu kabatas durvīs ir par šauru, lai tur iespiestu ūdens pudelīti. Nožēlojami.

Braucam tālāk. Pelnutrauka atvēršana. Es nesmēķēju, bet reizēm vajag tajā izmest kādu košļeņu papīrīti vai ko tādu. Tad nu atcerieties - braucot pirmajā, trešajā, piektajā vai atpakaļgaitā jūs izmest neko nevarēsiet, jo nav iespējams iebāzt pirkstus šaurajā spraugā aiz ātrumpārslēga, lai to izvilktu.

Elkoņbalsts. Tas ir ērti paslidināms uz priekšu un paceļams trīs dažādos augstumos. Izklausās ērti, taču, protams, ir problēmas. Pirmkārt jau mēģinot to nolaist no pacelta stāvokļa neizbēgami nākas iecirst pirkstus zem vāciņa. Regulāri. Katru reizi. Murgs. Otrkārt slidinās šis vāciņš pārāk viegli. Nedaudz stingrāk atspiedies un žļurkt - tas aizbrauc uz otru galu. @@£$^&*%!!! Pašu labāko triku gan šis elkoņu balsts ir saglabājis uz beigām. Ja tas ir pastumts uz priekšu un tu mēģini novilkt rokasbremzi, tad tas tev neizdosies, jo rokasbremze atduras pret elkoņbalstu. Vai nu roķene paliks pusratā, vai nu jārauj stiprāk, liekot elkoņbalstam aizlidot pa gaisu. Es esmu mēms. Tas jau vairs nav ergonomikas trūkums, tas jau ir drošības apdraudējums. Bet nu tie ir francūži.

Tik pat labi uzvedas arī motora pārsega atvēršanas kloķītis salonā. Atrodas tas turpat kur parasti, bet ceļot to uz augšu tas atduras pret paneļa apšuvumu un paloka arī to. Sīkums, bet nu - cik gan grūti ir uztaisīt sviru, kas kustās tikai sev noteiktā zonā?

Gribat vēl? Lūdzu! Lielās baltās smukās ciparnīcas ar tahometru un spidometru braucot rāda lielas baltas smukas debesis. Stikliņi ir nolikti tādā leņķī, ka braucot ar atvērtu jumtu tajos perfekti atspīd saulīte, mākoņi, vai kas nu ir tajā brīdī pie debesīm, ļoti labi slēpjot gan ātrumu gan apgriezienus. Nez francūži vispār izmēģināja šo auto ar nolaistu jumtu? Jebšu viņiem tādi sīkumi kā ātrums nav aktuāli?

Šī pati problēma skar arī starp lielajiem pulksteņiem esošo mazo LCD ekrāniņu. To sasprindzinoties gan var ieraudzīt, jo tam ir melns fons. Tiesa, paneļa vidū esošo radio displeju nevar redzēt lietojot polarizētās saulesbrilles. Vai par to var piekasīties? Cik šoferu lieto polarizētās brilles? Iesaku visiem, jo tās neaptumšo skatu, tikai noņem atspīdumu. Ļoti, ļoti noderīgi. It kā jau specifiska sūdzība, pie kuras varētu nepiesieties, taču es neatceros nevienu citu auto kurā būtu līdzīga problēma. Ir ekrāni, kas kļūst mazliet tumšāki, taču šis paliek pilnībā melns.

Radio. Skan labi. Kad skan. Skaņa tiešām ir laba ar sulīgiem basiem. Radio gan nepiedodami ātri pazaudē signālu, tāpēc dziļāk laukos nākas braukt klausoties balto troksni. Radio podziņas? Atrodas pārāk tālu, lai nestiepjoties varētu aizsniegt, kas iespējams ir labi, jo tās spiežas tik “jēli” kā M&Ms konfektes mannāputrā. Situāciju glābj pie stūres esošās radiovadības pogas. Tās īstā franču stilā atrodas nevis uz stūres, bet uz atsevišķa puļķa aiz stūres. Iespējams, ka nav nemaz slikti. Pierast var ātri un tās labi dara ko vajag.

Stūrei otrā pusē uz tāda paša puļķa atrodas kruīza kontrole. Sākumā nākas mazliet nervozi spaidīt visas pogas līdz izdodas panāk vēlamo efektu, jo puļķis ir zem stūres un braucot nevar redzēt pogas un to apzīmējumus. Lietošana gan izrādās visai ērta un ļoti, ļoti noder tālā ceļā. Pietrūkst vienīgi radara, kurš automātiski ietur distanci, bet tās jau ir premium segmenta izvirtības.



Smīnot par visām šīm likstām mēs izbraucām līkumu līkumus gan pa šosejām, gan lauku ceļiem, taču ik pa brīdim es pieķēru sevi pie domas, ka ir forši. Nav labi. Nav slikti. Bet ir forši. Ir forši braukt ar nolaistu jumtu pa lauku ceļu gar dīķi. Ir forši aizšaut uz vietējo veikalu matiem plīvojot. Ir forši izbraukt pa grants ceļu un nejusties kā uz veļas dēļa. Ir forši izbraukt pa motokrosa trasi un nenoraut bamperus. Ir forši ierausties ādas sēdekļos un ieslēgt +26C ar kondicionieri - lai ir silti braucot vēsā vakarā, bet lai kondicionieris noņem mitrumu. Ir forši izbraukt cauri mazai lauku pilsētiņai liekot katram skaidrā esošam garāmgājējam atskatīties un bērneļiem izsaukt “Vaū, kabriolets!” Citiem vārdiem sakot, lai kāds draņķis patiesībā šis auto ir, ar to ir forši braukt. Patīkami. Galvenais nekrāmēties ar sīkumiem, vienkārši braukt. Uz Rīgu, Tallinu, Popradu vai tepat ap stūri uz veikalu pēc saldējuma. Katru, kurš man uzprasījās uz izvizināšanu es izvedu pa mazliet lielāku loku kā parasti, jo vienkārši man patika atrasties šajā 308CC. Liels, cienīgs, komfortabls, dinamisks, ērts. Foršs.

Ar prātu es šim auto spētu ielikt labi ja trīs zvaigznītes. Ādas sēdekļi ir laba lieta, bet ja cimdu nodalījuma vākam ir tik asas malas, ka var sagriezt pirkstus, tas vairs nav labi. Bet ar sirdi es varētu iedot visas septiņas. Varbūt pat astoņas, jo man patiešām gribētos šo auto paturēt vēl vienu nedēļu nevis atdot dīlerim un aizmirst. Protams, es nekad mūžā esot pie pilna saprāta tādu nepirktu. Bet ja man ir iespēja ar to izbraukt, es atlikšu citus plānus.

Peugeot 308CC. Pašreizējā cena ap 24000 eiro.



+ 1.6 litru 150 Zs motoriņš ir īsta pērle, kas neliek vilties arī šajā auto
+ saspiestie Keniji (sēdekļi) ir gana komfortabli pat aizmugurē
+ļoti ietilpīgs bagāžnieks (ar paceltu jumtu)
- ļoti apgrūtināta piekļuve bagāžnieka saturam (ar nolaistu jumtu)
- miljons idiotisku sīkumu
- cena. 24 tūkstoši par Pežo kompaktklasi?

Paldies AutoHalle.




  
 
 Iepriekšējais →


.


↑ uz augšu          Copyright © Tup un Turies SIA | reklama@kakao.lv | info@kakao.lv

Realizācija Tup un Turies