Sīkdatnes nodrošina vietnes pienācīgu darbību Vairāk
KAKAO.lv
Autors: Kārlis

Konkursa sacerējumi: Helmuts

Dažādi, Kakao, Konkurss
Konkursa sacerējumi: HelmutsKā jau iepriekš solījām, publicējam dažus interesantākos sacerējumus no Kakao lasītāju konkursa. Lūk Helmuta darbs.

1. septembris

Saule dāsni lēja savu gaismu un siltumu pār pilsētu, un pie debesīm nebija redzams ne mazākais mākonītis. Pūta viegls, silts vējiņš, un putni apstādījumu aizsegos likās esam neparasti skaļi. Vienīgi nedaudzās jau dzeltēt sākušās lapas kokos liecināja, ka vasaru teju, teju nomainīs rudens.
Taču Jura omu pat skaistais laiks nespēja uzlabot. Tieši otrādi - tas, ka vasara vēl it kā cīnījās par tik drīzu neaiziešanu, padarīja vēl smagāku skaudro apziņu, ka gada skaistākais gadalaiks ir beidzies. Beidzies, lai skolēni atkal varētu atgriezties līdz riebumam apnikušajās klasēs un kārtējo mācību gadu slīpēt derdzīgi neērtos koka solus.

Jurim šorīt riebās pilnīgi viss. Vismaz tā viņam pašam likās. Viss, sākot ar uzspodrinātajām balles kurpēm, kas mazliet spieda un ar katru soli nesa viņu arvien tuvāk neformālajam cietumam, un beidzot ar skolēnu masām, kas plūda izglītības iestāžu virzienos un nesa sevī kaut kādu samākslotu svētku gaisotni. Juris nu vienreiz skaidri zināja, ka šīs drīzāk ir sēras, nekā svētki. Kā gan var priecāties par to, ka beigušies trīs burvīgi brīvības mēneši un kārtējo reizi sāksies kaut kāds armijas un verdzības mikslim līdzīgs garlaicīgs un, pats ļaunākais, bezjēdzīgs murgs?! Jo, kā jau katrs sevi daudz maz cienošs vidusskolas čalis, Juris bija pilnīgi pārliecināts, ka skola ir nekā nevērta laika nosišana, kurā nevienam nekas patiešām reāli noderīgs iemācīts netiek.


Tikko bija beigusies visfantastiskākā vasara viņa mūžā, pilna saules, alus, meiteņu, negulētu nakšu, jautrības un piedzīvojumu, bet kas notika tagad? Viņš jau redzēja vīdam skolas jumtus dažus kvartālus tālāk... Neticami. Juris sāka dusmoties uz dzīvi: par to, cik tā netaisna; cik nevienlīdzīgi sadalīts skaistais laiks ar to, kas nebūt nav skaists.

Pēc dienas svinīgās daļas skolā jauneklim bija ieplānotas tradicionālās pirmā septembra pusdienas kopā ar vecākiem. Jau tagad Juris gara acīm iztēlojās, kā vecāki izrādīs savu neizpratni par to, ka viņu atvase tik svinīgā un skaistā dienā uzvedas kā tāds rūgumpods. Savukārt vakarā, kā jau ierasts, visi jaunieši dosies uz Zinību dienas pasākumu parkā, kur varēs skatīties brīvdabas kino un vērot dažādu vietējo muzikālo apvienību uzstāšanos. Juris stipri šaubījās, vai varēs piespiest sevi līdz turienei aizvilkties, kur nu vēl aizvilkties tādā garastāvoklī, kas citus neaizbiedētu no viņa prom pusotras minūtes laikā.

Apkārt neskatīdamies, nomāktais pusaudzis ieradās skolā un devās uz savu klasi. Pavirši sasveicinājies ar klasesbiedriem un visnotaļ neveiksmīgi tēlodams patiesu prieku par atkalredzēšanos, Juris atkrita savā solā, kurš, šķiet, pa vasaru bija kļuvis vēl neērtāks. Nepārprotiet, Jurim ļoti patika savi klasesbiedri, taču viņš daudz labprātāk viņus satiktu kādā labākā vietā par skolu. Tātad – praktiski jebkurā vietā.

Drīz klasē ieslīdēja audzinātāja (to gan Juris arī Bahamu pludmalē satikt negribētu), lai teiktu svinīgo un , viņasprāt, nepārspējami aizkustinošo uzrunu savai klasei. Ja Jurim kāds vaicātu, viņš no tās nespētu atkārtot nevienu pašu vārdu. Kamēr audzinātāja runāja, nelaimīgais skolnieks kavējās smeldzīgās atmiņās par aizgājušo vasaru. Viņš attapās vienīgi tad, kad visi jau slējās kājās, lai dotos uz skolas pagalmu.

Tur scenārijs atkārtojās – runāja direktors, runāja mācību pārzine, tika atbrīvoti baloni, šķindināti zvaniņi un plēsti familiāri jociņi, taču Jurim tas viss slīdēja gar ausīm. Apātiski vērojot pārmaiņus te savas, te kaimiņu kurpes, viņš atkal jau attapās brīdī, kad bija sākusies rosība un pūlis centās izklīst, lai atkal tiktu savās klasēs. Juris labprāt būtu palicis stāvot, taču pretoties cilvēku plūstošās masas spēkam nebija iespējams, un nācās kaut kā kustēties tai līdzi. Piepeši viņš juta, kā ar muguru nejauši uzgrūžas kādam citam. Viņš apgriezās, lai atvainotos, taču vārdi vienkārši iesprūda kaut kur ceļā uz mēli, un puisis palika stāvot kā iemiets.

Būtne, kas stāvēja viņa priekšā, bija ģērbusies dzeltenā, piegulošā kostīmā, kas glīti izcēla viņas pievilcīgā auguma aprises. Gaišie, spīdīgie mati brīvi krita pār meitenīgajiem pleciem, un skaistās, maigās rokas, kas turēja tumši violetas mārtiņrozes, nelepojās ar spilgti lakotiem nagiem kā daudzas citas visapkārt, taču tik un tā šķita skaistākas par tām visām. Un galvu viņa turēja mazliet noliektu uz vienu sānu - it kā koķeti, it kā jautājoši, it kā uzrunājoši – un tajā pašā laikā nevienā no šiem variantiem. Tā, kā to prot tikai visjaukākās meitenes.

Juris jutās kā apliets ar aukstu ūdeni. Uz mirkli šis elpu aizraujošais tēls bija viss, ko viņš redzēja – viss pārējais šķita pārvērties nesakarīgā, spožā gaismā, tomēr ne tuvu tik spožā kā šī būtne, kas stāvēja un vērās viņa sejā, sastingušā no pārsteiguma. Un viņa smaidīja – smaidīja apburošu, draudzīgu, patiesu smaidu, kas lika karstam vilnim izskriet viscaur puiša krūtīm.
It kā no tālienes atskanēja balss.

Sveiks, Juri!
Juris centās nokratīt pārsteiguma radīto stingumu, taču tas nebija nemaz tik viegli.
Sveika, L... Linda...
Viņš norija siekalas. Skaidri varēja just, kā vaigu gali pietvīkst.
Es... kā tu... tas ir, nu... es domāju, ka tu... šeit vairs nemācīsies...
Arī Linda šķita mazliet apmulsusi.
Es pārdomāju. Tomēr nolēmu, ka vēlos vidusskolu pabeigt tepat. Līdz šim nevienam neteicu – gribēju, lai citiem ir pārsteigums.
Viņa iesmējās.
Nu... jā, pārsteigums patiešām ir... man...
Juris no sirds vēlējās, lai tas skanētu patiesi un sirsnīgi (jo viņš tiešām bija pārsteigts), taču kā par spīti iznāca gluži pretējais. Meitene to, šķiet, pamanīja, jo viņas smaids ievērojami saplaka.
Jā... Nu tā... Tā nu es tagad esmu šeit.

Iestājās neveikls klusuma brīdis. Lielākā daļa skolēnu jau bija saplūduši skolā. Juris izmisīgi pūlējās saņemt sevi rokās. Viņš nebija dzimis Kazanova, tomēr ne arī pilnīgi caurkritis attiecībās ar meitenēm, taču šī negaidītā tikšanās bija viņu pamatīgi apstulbinājusi. Juris sev nemanāmi ieknieba, un, lai arī citkārt viņš tādu paņēmienu uzskatītu par muļķību, šoreiz tas pat šķita palīdzam.
Tas patiešām ir lieliski, ka tu esi atpakaļ.

Par laimi, tas jau izklausījās puslīdz patiesi. Vismaz Lindas sejā atgriezās smaids.
Jā... Kā tev klājas?
Varētu būt krietni labāk. Šodien ļoti skaidri izjūtu, kā man riebjas šeit atgriezties.
Ūja, kāpēc tad tik traki?
Ai, atkal būs tā nekam nederīgā garlaicība un cietuma sajūta... Vēl jo sevišķi, ja bijusi tik lieliska vasara kā man...
O, kas tad tev bija tik lielisks?
Nu...

Piepeši Juris atskārta, ka viņam nav īsti ko atbildēt. Ko lai viņš stāsta? Kā ik vakaru kaut kādā pagalmā uz soliņa ar čomiem sūca alu? Kā čupojās ar gaisīgām meitenītēm no devītās klases? Kā augu dienu pavadīja kaut kur laiski dirnējot (ar čomiem) un pārspriežot allaž vienas un tās pašas tēmas vai kā gāja (atkal jau ar čomiem) uz meža ezeru pa pliko peldēties? Bet tās taču bija lietas, kuru dēļ viņš, Juris, savu vasaru atcerējās kā kaut ko tik lielisku! Tomēr viņš skaidri zināja, ka drīzāk ēstu parafīnu nekā stāstītu to visu Lindai kā kaut ko riktīgi foršu un neaizmirstamu.
Linda, šķiet, noprata, ka atbildi nesagaidīs, tāpēc atsāka runāt pati.

Man gan nešķiet, ka atgriezties skolā būtu tik briesmīgi. Šeit tomēr ir arī tik daudz jauku un patīkamu lietu! Tik daudz cilvēku, paziņu, draugu, nebeidzamas sarunas, smiekli, strīdi, visa šī nebeidzamā saskarsme... Un arī visas tās it kā nepatīkamās lietas, ko mēs šeit pazīstam, taču var uztvert pozitīvi... Tā vietā, lai atkal kreņķētos par to, ka, teiksim, vēstures skolotāja vērtē negodīgi vai ka fiziķe vienmēr patur pēc zvana, par to taču, manuprāt, var arī vienkārši pasmieties! Tas vienkārši ir pārāk mazsvarīgi, lai tādēļ bojātu sev omu. Un galu galā – lai arī mums šķiet, ka pusi, nē, pat lielāko daļu no tā, ko mums te māca, dzīvē nekad nevajadzēs, tomēr man liekas, ka tā vienkārši ir tāda tīri forša sajūta, ka tu zini kaut ko mazliet vairāk. Tev tā nešķiet?
Jā... Var jau būt, ka tā ir...
Juris pats vairs nezināja, vai piekrīt tīri aiz pieklājības, vai arī viņš tiešām Lindas teiktajā saskatīja zināmu daļu taisnības. Kad viņš pēc mirkļa atkal ierunājās, balss skanēja, daudz zemāk, mierīgāk, patīkamāk.
Tu esi mainījusies.
Kādā ziņā?
Visādā. Bet tikai uz labo pusi. Jau agrāk man likās, ka vēl skaistāka tu vienkārši nevari būt, bet tagad redzu, ka esmu kļūdījies.
(tas pat bija diezgan labi pateikts, Juris pie sevis nodomāja)
Linda iesmējās un mazliet pietvīka.
Paldies.
Protams, Juris vēlāk nosprieda, sarunai bija jāpārtrūkst tieši tad, kad tā beidzot sāka ievirzīties patīkamā gultnē.
Viņš jau bija pavēris muti, lai vēl ko teiktu, kad pāri visam skolas pagalmam atskanēja klasesbiedra Andreja balss.
Hei, Juri, nāc uz klases bildi!
Juris ar savām brūnajām acīm ieskatījās Lindas debeszilajās.
Tad jau... Vēlāk varbūt tiksimies.
Jā... gan jau...
Sekoja vēl viens neveikls brīdis.
Ja kas, mana klase ir tajā pašā gaitenī, kur tavējā, tieši pretim, - Linda ieteicās.
Ah... skaidrs, jā... jauki...
Meitene pagriezās uz promiešanu. Jura prāts drudžaini darbojās. Viņš skaidri apzinājās, ka nevēlas samierināties tikai ar nenoteiktu „vēlāk varbūt tiksimies” un informāciju par Lindas klases atrašanās vietu.
Linda!
Jā?
Ē... Ko tu grasies darīt, kad te viss būs beidzies?
Es iešu svētku pusdienās ar vecākiem...
Ak!... jā, es arī... – Juris domās iekaustīja sevi par muļķību.
Ē... Bet vai tu nevēlētos ar mani vakarā aiziet uz to... jauniešu pasākumu parkā?
Linda pasmaidīja. Jurim šķita, ka sekunde, ko viņa velta atbildes sagatavošanai, ilgst veselu mūžību.
Jā, labprāt.
Labi. – Juris apvaldījas reizē priekpilnu palēcienu un atvieglotu nopūtu, - Tad jau... tiksimies tur?
Lai notiek.
Lai notiek.
Abi pēdējo reizi sasmaidījās, un meitene aiztecēja uz skolu.
Pozējot fotogrāfam, Juris plati smaidīja. Bet ne jau tāpēc, ka rūpējās, lai labi izskatītos klases bildē. Patiesībā viņš atkal nemaz tā īsti neredzēja, kas notiek apkārt.

Viņš atcerējās, kā bija iepazinies ar Lindu vasarā pēc pamatskolas... Cik ātri abi bija atraduši kopīgu valodu... Kā abi sākuši iet kopīgā vidusskolā... Cik tuvi viņi bija bijuši un cik patīkami jutušies viens otra sabiedrībā... Tikai, lai arī abi visticamāk to skaidri nojauta, skaļš apstiprinājums jūtām tā arī nekad netika izteikts... Varbūt vienkārši nepaspēja, jo pēc desmitās klases Lindas ģimene pārvācās dzīvot uz Rīgu, savukārt pati Linda devās gadu mācīties uz ārzemēm... Un cik gan sagrauts toreiz Juris bija... Kontakts tika uzturēts elektroniski, taču skaidri varēja just, ka to nevar pielīdzināt agrākiem laikiem, un viņš sāpīgi apzinājās, ka meitene slīd ārā no tvēriena, kurā nemaz tā īsti nekad arī nebija satverta... Un visu vēl ļaunāku darīja ziņa, ka viņa vidusskolu pabeigs Rīgā... Un tagad viņā pēkšņi stāv Jura priekšā, kā no debesīm nomesta, īsta, dzīva un tik viegli sasniedzama – tikai pāri gaitenim! Juris jutās noreibis. Noreibis bez alus – kaut ko tādu viņš sen nebija piedzīvojis. Un tas bija sasodīti patīkami.

Iedams prom no skolas, Juris atskatījās. Baltās sienas koši mirdzēja saulē, un visa lielā skolas ēka šķita silta, mājīga un aicinoša, kāda tā nebija likusies jau nez cik ilgi. No pirmītējā rūgtuma nebija ne ziņas, ne miņas. Likās, ka tas būtu bijis tikai nelāgs sapnis, kas kā ziepju burbulis izgaisis līdz ar pamošanos.

Katrā ziņā vecāki pie pusdienām varēs priecāties, cik pacilāts ir viņu dēls pirmajā septembrī, - Juris ar smaidu pie sevis nodomāja.

  
 
 Iepriekšējais →


.


↑ uz augšu          Copyright © Tup un Turies SIA | reklama@kakao.lv | info@kakao.lv

Realizācija Tup un Turies