Autors: Kārlis
Tests: Mini Cooper STesti, Auto  Mini, mini, mini, must be funny, in the rich-mans world
Atvainojos par to, ka sāku ar ABBAs dziesmu. Man ir viegla ABBAs trauma, jo Mini testa laikā nācās pusdienot kāda ēstuvē, kur pusotru stundu no vietas griezās ABBA videoklipi. Knowing Mini, Knowing You, A-ha... Take a chance on Mini... Thank you for the Mini... Tā varētu turpināt ilgi. Bet jāķeras klāt pie paša Mini.
Laikam jau nevienam nav jāstāsta, kas tas Mini tāds ir. Katrai paaudzei tas asociējas ar ko citu. Dažiem ar Aleku Issigonis, kurš šo mašīnu izveidoja 1959. gadā. Citiem ar 1969. gada kinofilmu Italian Job, kurā Mini tika izmantoti zagtā zelta pārvadāšanai (un beigās nežēlīgi nomesti no klints). Jaunākai paaudzei Mini ir, bija un būs Mistera Bīna auto. Tas viss gan attiecas uz veco Mini. Bet kā ir ar jauno, vai tas ir ieguvis neaizmirstamu lomu savā dzīvē, jeb izbrauc tikai uz vecā Mini lauriem? Grūti teikt. Katrā ziņā Mini glorifikācija ar Italian Job rīmeiku 2003. gadā nebija pārāk veiksmīga, jo filma bija diezgan draņķīga. Atšķirībā no mašīnas.
Runājot par Mini uzreiz ir jāsaprot, ka tas nav "parastais" auto. Mūsdienās Mini ir stila lieta, modes aksesuārs. Neviens, vai gandrīz neviens, kurš dodas meklēt mazu pilsētas auto starp Polo, Punto, Clio utt. nenonāk Mini salonā. Mini ir ārpus konkurences un šajā ziņā tas patiešām ir unikāls. Šeit gan lielu lomu spēlē arī naudas lietas. Mini tiek uzturēts premium segmentā, attiecīgi ar premium cenām. Un varbūt labi vien ir, ka tā, jo ja mēs Mini vērtētu pēc tiem pašiem kritērijiem kā Fiat Punto vai Hyundai Getz, tam klātos diezgan gauži. Bet nu par visu pēc kārtas.
Tātad, kas mums šeit ir? Mazs, zils un bezgala ņiprs Mini Cooper S. Zinātāji zinās, ka tas ir viens velnišķīgs auto, ar kuru jāprot apieties. Mini ģimene sastāv no "parastā" Mini One, kuram ir 1.4l dzinējs, Mini One D ar dīzeli, Mini Cooper ar 1.6l, un Mini Cooper S ar 1.6l turbodzinēju (vēl ir Mini kabriolets, bet par to citreiz). Mūsējais tātad ir tas niknākais. No "parastā" Mini tas atšķiras ar zemāku piekari, lielākiem riteņiem, dizainiskām detaļām un, protams, ar dzinēju. Tas ir 1.6l BMW izstrādāts dzinējs ar mazu, bet niknu turbīnu.
Cik mini tad ir Mini? Ne pārāk. Jau "vecais jaunais" Mini (kuru ražoja kopš 2001. gada) ir krietni lielāks par savu senci, un šis "jaunais jaunais" 2007. gada modelis ir vēl nedaudz lielāks. To vajadzētu saukt vismaz par Mini Plus.
Pirmais ar ko man sanāca iepazīties satiekot Mini ir tā bagāžnieks. Un te uzreiz nāca apskaidrība - mini. Tiešā nozīmē. Bagāžnieks, atvainojos - bagāžnieciņš ir patiešām mini un tajā ietilpst tikvien kā viena fotosoma. Čemodānu te neielikt. Ja nu vienīgi ļoti, ļoti maziņu "Bīna čemodānu" kurā būtu pustukša zobu pastas tūbiņa, nolauzta zobu birste, apgriezti šorti un viena kurpe. No vienas puses tam, protams, nav nozīmes. Mini ir modes lietiņa, nevis praktisks transporta līdzeklis. No otras puses - kā vēlāk uzzināsim - diviem salonā vietas ir gana un ar mašīnu droši varētu doties arī tālākā ceļojumā. No trešās puses lieko bagāžu var samest uz aizmugures sēdekļa, jo, kā arī vēlāk noskaidrosim - nekam citam tas nav derīgs.
Salonā Mini ir izteikts Mini. Vecajam Mini bija īpaša iezīme - spidometrs paneļa vidū. Vecajam jaunajam šī tēma tika apspēlēta izvietojot vidū dažus rādītājus, bet jaunajam jaunajam paneļa vidu rotā gigantisks spidometrs. Skats ir dikti simpātisks un reizē savdabīgs. Radio un klimatkontroles vadības podziņas veidotas ļoti rotaļīgā stilā ar mazu Art Deco piesitienu. Zemāk, kā arī pie griestiem, atrodama slēdžu rinda, kuru iepazinām jau vecajā jaunajā Mini. Ļoti ērti un simpātiski tumblerīši.
Iekārtojoties pie stūres ir grūti noticēt, ka mēs atrodamies Mini. Vietas šeit ir neticami daudz. Sēdekli iespējams atbīdīt ļoti tālu. Galvā varam mierīgi likt hūti, jo līdz griestiem vietas ir gana. Pirmajā brīdī mulsina vējstikla atrašanās vieta - tas ir tālu, gandrīz kā minivenam. Turklāt tas izvietots salīdzinoši stāvus. Sēžot pie stūres ar rokām to neaizsniegt. Vēlāk atklāju, ka tam ir viens milzīgs pozitīvs efekts. Jumta statnis atrodas tālāk kā parasti un tas nenosedz bīstamo zonu. Protams, arī tas traucē pilnīgai redzamībai, bet mazāk.
Skats uz aizmuguri ir apmierinošs. Ja vien nav pacelti aizmugures galvas balsti, tad pārskatāmība ir laba. Turklāt vismaz mūsu auto palīdz sensori ar pīkstuļiem.
Piedarbināt Mini var ar Start pogu. Tas jau tagad tāds nerakstīts likums, ka visiem auto jābūt Start pogai. Izspiežam sajūgu, nospiežam Start un mazais auto ierūcas diezgan draudīgā un mazliet aizsmakušā balsī. Parūcinot motoru dzirdami arī sprakšķi izpūtējā - nezinu vai tas ir efekts vai defekts, bet izklausās ļoti "sportiski". Šis taču ir Cooper S, un auto to neslēpj.
Visi Mini pieejami ar sešpakāpju manuālo vai automātisko pārnesumu kārbu. Mūsējais ir ar manuāli. Pārnesumu slēgšana diemžēl nav pārāk patīkama. Kloķis ir smags un vajadzīgajā robā iet negribīgi. Sesto sajaukt ar ceturto ir ikdienišķa parādība, savukārt atpakaļgaita vispār ir neciešamības kalngals. Uz leju, pie sevis, uz priekšu. Izklausās vienkārši, bet izpildīt ir sasodīti grūti.
Pilsētas satiksmē pilnīgi pietiek ar trešo pārnesumu. Tas ir gana elastīgs un ļauj braukt gan ļoti lēni gan pārāk ātri. Šosejas režīmā savukārt pilnīgi pietiek ar sesto. Tas nebaidās nolaistīs līdz pat 60 km/h, turklāt nav arī jāpārslēdzas uz zemāku pārnesumu pie apdzīšanas. Atliek vien iemīt pedāli grīdā, sagaidīt kad tiks sasniegti turbīnas apgriezieni un auto kā maza raķetei aizšausies garām veselai strīpai apdzenamo.
Pats dzinējs kā jau turbomotors mīl apgriezienus. Turbīna ieslēdzas pie ampēram 2000 apgriezieniem minūtē. Līdz tam motors ir gauss un neatsaucīgs. Taču sajutis turbīnas palīdzību tas raujas uz priekšu "vēja spārniem". Tai pat laikā dzinējs nav arī neciešami ass un turbīnas pieslēgšanās nav kā belziens pa pakausi. Ļoti sabalansēta darbība.
Adrenalīna meklētājiem noteikti patiks iespēja atslēgt pretbuksēšanas sistēmu. Sirsnīgi uzminot arī ar visu sistēmu Mini pamanās izbuksēt, savukārt ja tā ir izslēgta, tad kaucošo riepu aromāts mūs pavadīs pat vēl trešajā pārnesumā. Tad galvenais ir stingri turēt rokās stūri, jo auto rausies uz to pusi kur ir tajā brīdī ir labāka saķere. Šī izrāde noteikti patiks lielākajai daļai Cooper S braucēju. Ne pārāk tā patiks maciņam, jo šādam auto riepas dilst ātri...
Par stūri nevaru teikt neko sliktu. Tā reaģē diezgan strauji, un saikne ar ceļu ir labi jūtama. Par to jāpateicas arī piekarei. Tā ir stingra un izteikti sportiska, kas lielākoties netraucēs pat uz grants ceļa. Vajadzētu gan izvairīties no slikta bruģa un gulošajiem policistiem - tie var pamatīgi iesist pa dibenu. Tiešā nozīmē.
Kopumā vērtējot braukšanas sajūtas ar Mini ir jāsaka, ka tam ir zudusi tā nebēdnība, kas piemīt vecajam Mini un pat citiem mūsdienu "mini" auto, piemēram, Toyota Aygo, Fiat Panda, utt. Mini šķiet krietni pieaugušāks, nedaudz smagnējs. Tā teikt vairāk BMW-iskāks. (visi taču zin, ka Mini ir BMW īpašums?)
Runājot par BMW - tā ietekme uz Mini ir pamatīga. Visa elektronika ir ņemta tieši no BMW. Audiosistēma, klimakontrole, borta dators utt. No vienas puses tas ir labi, jo BMW sistēma ir nostrādāta perfekti. No otras puses - Mini tomēr ir īpašs auto, un arī "lietotāja interfeiss" tam varēja būt īpašs. Nu kaut vai citā krāsā izgaismoti displeji. Šeit uzreiz pieminēšu vēl vienu lietu, kas man personīgi šķita nepieņemama - klimatkontroles un audiosistēmas vadības pogas. Dizains tām ir labs, bet materiāla kvalitāte nav Mini cienīga. Paņemiet rokās savu virtuves radio, to, kuru pirkāt Maximā par trīs latiem. Lētas, ļodzīgas plastmasas pogas pārklātas ar alumīnija krāsu. Tas pats mūs sagaida Mini viduskonsolē. Par to naudu, ko BMW prasa par Mini, manuprāt, varēja tomēr ielikt metāliskas podziņas. Vai vismaz nokrāsot citā, ne tajā lētajā alumīnija krāsā.
Par visiem citiem apdares materiāliem sūdzēties nevar. Tie ir tiešām augstvērtīgi un arī salikums ir kvalitatīvs. Šeit nav jābaidās par grabošu salonu. Ja vien jūs nebrauksiet ar 120 km/h pa lauku ceļu... Bet to jūs nedarīsiet, jo tādā ātrumā Mini izrāda milzīgu vēlmi "izmest pakaļu". Katrs grants klājuma nelīdzenums nošūpo mašīnas trajektoriju un to jālabo stingri turot stūri. Tas acīmredzot ir īsās riteņu bāzes dēļ. Par to gan nevajadzētu satraukties, jo diez vai daudziem Mini īpašniekiem būs tik ļoti jānesas pa lauku ceļiem. Uz asfalta auto turas lieliski, neradot bažas pat pie krietni lielākiem ātrumiem. Uztraukuma brīžus gan var radīt akva-buksēšāna. Ja paātrinājumā pie liela ātruma iebrauksiet peļķē, auto uz mirkli izbuksēs radot ļoti neaptīkamas izjūtas. Šī problēma gan ir izjūtama lielākajai daļai mazo auto.
Tagad nedaudz pārsēdīsimies uz aizmuguri. Tas ir - mēģināsim to darīt. Lieta tāda, ka aiz daudzmaz garāka cilvēka aizmugurē iesēsties nav iespējams. Tiešā nozīmē. Priekšējā sēdekļa atzveltne burtiski skaras klāt aizmugures sēdeklim. Ja priekšā sasēdina mazus cilvēciņus, tad arī aizmugurē varēs iebāzt divus mazos. Citādi tās aizmugures vietas ir kaķiem. Arī - tiešā nozīmē.
Jebkuram citam auto es to pierakstītu kā lielu un nepiedodamu mīnusu. Bet Mini, kā jau noskaidrojām, ir īpašs. Vai Versace kleitai var pārmest, ka tai nav kabatu? Vai Cartier pulkstenim var pārmest, ka tam nav hronometra? Tātad, vai Mini var pārmest, ka tas nav praktisks ģimenes auto? Nevar viss. Tas tomēr ir un paliek stila aksesuārs. Mini diez vai kādreiz būs vienīgā mašīna ģimenē. To izvēlas kā otro, trešo, ceturto auto. Vai arī kā vienīgo, cilvēki bez ģimenes. Līdz ar to Mini īpašniekam nerūp ne aizmugures sēdvietas, ne bagāžnieka ietilpība. Mašīna ir tikai paša un citu priekam. Un šo uzdevumu lieliski izpilda gan Mini One, gan Cooper, gan mūsu Cooper S. Pat no dīzeļmini nav jābaidās. Tiesa, tas rūks mazliet skaļāk, taču braukšanā nebūt nav gauss, turklāt degvielu tas neēd gandrīz nemaz.
Runājot par degvielas patēriņu atzinīgi vārdi jāsaka par šo Cooper S turbomotoriņu. Visa testa laikā, kurā ietilpa gan pilsētas sastrēgumi, gan lauku "rallijs", gan starppilsētu šosejas, auto patērēja vidēji 7 litrus uz 100 kilometriem. No vienas puses priekš 1.6l dzinēja tas nav maz. Bet Cooper S nav nekāds parastais auto. Tas jau iekāpj karsto hečbeku lauciņā, un kā tādam šis patēriņš ir ļoti apmierinošs. Nav daudz (ir vispār?) septiņu sekunžu auto, kas patērē septiņus litrus. Pie tam, braucot "normālā" režīmā šis patēriņš būs vēl mazāks. Ja uzsākot negriezīsiet motoru līdz sarkanai iezīmei, un uz šosejas izmantosiet kruīza kontroli, varēs iekļauties pat sešos litros.
Vēlreiz īsumā uzskaitīšu lietas, kas man patika un kas nepatika. Patika: dizains, ērtums priekšā, dzinēja un piekares darbība, lietus sensora perfektā darbība, audiosistēma (ar mp3), dzinēja skaņa, pārredzamība, hromētie kloķīši. Nepatika: totāls vietas trūkums aizmugurē, mini bagāžnieks, mini cimdu nodalījums, sēdekļu regulēšanas sviras (zem elkoņbalsta), mašīnas peldēšana uz grants ceļa, lētās plastmaas podziņas. Ak jā, un cena. "Pliks" Mini One maksā ap 17 tūkstošiem eiro. Mūsu Cooper S cena ir virs 30 tūkstošiem eiro. Tā ir pamatīga summa par tik mazu auto. Jums patiešām ir ļoti jāmīl Mini stils, lai to izvēlētos. Ja gribat līdzīgas sportiskās braukšanas izjūtas, turklāt apvienojumā ar perfektu praktiskumu, skatieties piemēram Honda Civic TypeR virzienā, kurš izmaksās par trešdaļu lētāk (20t eiro).
Tātad secinājums ir tas pats vecais labais - mūsdienu Mini ir modes lieta, stila aksesuārs ar attiecīgu cenu. To izvēlas cilvēki, kam patīk sev pievērst uzmanību. Cooper S izvēlēsies tie, kas gribēs ne tikai gozēties uzmanības centrā, bet arī baudīt sportisku braukšanu. Mini ir mērķtiecīga izvēle, uz kuru cilvēks gatavojas. Tas varbūt būs spontāns pirkums (daudzus Mini izvēlas sievietes) taču tas diez vai kādreiz nonāks tāda cilvēka īpašumā, kurš pirms tam ir ilgi prātojis - Getz, Punto, Yaris, Clio, Mini... Mini, mini, mini, it's so funny, in the rich-mans world.
Mini Cooper S. Šībrīža cena no 20000 eiro.
 
+ stils
+ kvalitāte
+ gaita
+ ērtums un ergonomika (priekšā)
- pārāk mazs bagāžnieks
- nav vietas aizmugures sēdekļos
- cena
Paldies BMauto.
|
