CeBIT iespaidi: roboti

Roboti ir viena no strīdīgākajām tēmām. No vienas puses mums tie patīk, mūs sajūsmina to spējas un arvien lielākā līdzība ar cilvēku. No otras puses - tie mūs biedē. Visi būsim redzējuši kādu drūmu nākotni vēstošu kinofilmu ar robotiem, kas cenšas pārņemt pasauli savās rokās. Zinātniskā fantastika - jā. Bet zinot cik neuzticamas un nestabilas ir datorsistēmas, mēs tomēr negribētu, lai kaut jel kāda vara būtu šo mehānisko algoritmu rokās. Un skatoties no šāda viedokļa, CeBITā redzētais priecē. Lieta tāda, ka tur demonstrētie roboti(ņi) ir ļoti, ļoti tizli un nenopietni. Tas nozīmē tikai to, ka TĀ liktenīgā diena tik ātri nepienāks.

Pirmais ko satikām bija NEC izklaides robotiņš PaPeRo. Lai arī ražotāji apgalvo, ka šis mazais utubunga var palīdzēt mājas darbos un pat rotaļāties ar bērniem, patiesībā PaPeRo tāda runājoša plastmasas kaste vien ir. Nekādu dižo tehnisko risinājumu tajā nav, vien laba datorprogramma, kas spēj labi atpazīt balsi (japāņu valodā) un attēlu. Tas spēj imitēt dažādas lietas pēc balss komandas. Piemēram, pasakot tam tore-n (vilciens japāniski) tas sāks kratīties, mirkšķināt actiņas un atdarināt tuktuk-tuktuk dzelzceļa troksni. Tā teikt piecpadsmit minūšu jautrība un varam likt PaPeRo atpakaļ skapī.

Jautrāk būs Robonova īpašniekiem. Šis ir neliels, bet ļoti aktīvs cilvēkveidīgs robotiņš, kurš to vien dara kā vingro un dejo. Kūlenis uz priekšu, kūlenis atpakaļ, riņķošanas uz sāniem, pietupieni, utt. To visu viņš izveic apbrīnojami ātri un pārliecinoši. Nelaime (jebšu tomēr laime?) gan ir tāda, ka viņš nedomā, bet darbojas pēc iepriekš sastādītas programmas vai pēc komandām no tālvadības pults.

Robotiņš ir diezgan izturīgs un tam absolūti nekaitē nokrist uz deguna. Tiešā nozīmē. Tas arī tiek demonstrēts mazo vīriņu apgāžot. Gulēt gan viņām nepatīk un ļoti ātri un veikli tas atkal pieceļas un nostājas taisni.

Starp citu - Robonova robotiņus iespējams nopirkt - cenas no 800 līdz 1100 eiro.

Līdzīgi ir arī Robosapiens. Tie gan nav tik veikli, bet toties izskatās interesantāk. Kā īstas rotaļlietas, kas tie būtībā arī ir. Vadāmi ar tālvadības pulti, tie prot iet, vingrot, dejot, smieties un atraugāties... Bērniem noteikti patiks.

Izstādē noritēja arī īpašas pašbūvēto robotu sacīkstes. Aizmirstiet gan par milzīgiem humanoīdiem, šie bija mazi motorizēti ratiņi, kam bija jāpārvieto koka klucītis pa improvizētu labirintu. Skan ļoti nenopietni, bet ja ņemam vērā, ka šos robotiņus būvē skolnieki turpat uz vietas, izmantojot visprimitīvākos materiālus - tad domas mainās. Jauni laiki, jaunas iespējas... mēs savā bērnībā tik vien kā uz perforēta kartona likām klāt spuldzītes, vadiņus un 3 voltu bateriju...

Visnopietnākais no robotiem bija FZI pseido-humanoīds. Nopietns tiešā un pārnestā nozīmē. Tas bija visattīstītākais ar visspēcīgāko "domāšanu". Nopietns tas arī bija absolūta humora izjūtas iztrūkuma dēļ. Kaut gan, varbūt tieši šajā lakoniskajā stulbumā slēpās tā humors. "Ko tur redzi uz galda?" Robots pagriež galvu uz galdu, padomā, pagriež galvu uz jautātāju, padomā un nosaka - "neko".

Iespējams, ka tas prot kaut ko darīt arī ar savām rokām, diemžēl mums pietrūka pacietības sagaidīt kad beidzot tas izdarīs kaut ko vairāk par "pārvietojos vienu soli uz priekšu". Ja Džeimsam Kamerūnam būtu bijusi taisnība par robotu sacelšanos, tad šis būtu tas Terminators, kurš nāktu mūs slaktēt... Grūti iedomāties pakaļdzīšanās ainu ar šo. "Stāt! Vai arī es teikšu 'stāt!' vēlreiz!"

Apmeklētāji varēja brīvi izklaidēties ar spoguļrobotu Mirobot. Šis jau tiešam izskatās pēc Terminatora un ir arī liela cilvēka augumā. Aprīkots ar lieliem hidrauliskajiem muskuļiem, tas ir diezgan spēcīgs. Bet gaužām stulbs. Viss, ko tas spēj ir atdarināt mūsu kustības. Rokas augšā, rokas lejā, pie pleciem, gar sāniem... Īpaši laimīgs par savu likteni viņš nebija. To var redzēt Fantomasam līdzīgajā sejā.

Runājot par Fantomasu, nācās redzēt arī šādu cilvēkrobotu. Sākotnēji tas bija cilvēks, bet tad to nosēdināja pie datora un lika spēlēt datorspēles. Tagad viņš ir kautkādstur pasaules čempions kautkādāstur datorspēlēs. Šis nav nejauši noķerts nedabīgs kadrs. Tas cilvēks (bērns?) tieši tā sastindzis un ar trulu ģīmi (un es šeit neizsaku rasistiskas piezīmes) sēž cauru dienu pie datora tik vien kā ar pirkstiņiem spaidot vadības pogas. Mīļie vecāki - neļaujiet saviem bērniem aizrauties ar datorspēlēm! Nevajag mums (jums) bioloģisko robotu...

Nobeigumā kaut kas jauks. Un mīļš. Un smaidīgs. Tomijs. Par viņu rakstīju jau krietni sen, bet beidzot izdevās ieraudzīt dzīvē. Nu baigi mīļš smaidītājs. Viņš nedara neko, tikai sēž, šūpo galvu un smaida. Turklāt dara to absolūti ekoloģiski - pārtiekot no saules gaismas (lampas) enerģijas. Nu vienkārši kolosāls nieciņš. Varbūt paliksim pie tā, ka roboti ir tādi mazi, jauki un smaidīgi?