Tests: Schwalbe Marathon Winter ziemas veloriepas

Uzreiz godīgi jāsaka, ka es neesmu baigais velosipēdists un kārtīgāka velobrauciena pirmās dienas vakarā es droši vien kautrīgi atteiktos no laipniem piedāvājumiem apsēsties. Tomēr braukt ar riteni man patīk.

Laikā, kad strādāju Vecrīgā, sastapos ar pamatīgām auto novietošanas grūtībām: Vecrīgā un tuvējā apkārtnē ar ekonomisku parkošanos ir trūcīgi, bet pavisam bez auto uz darbu tikt arī nevarēju. Par reālāko risinājumu kļuva auto novietošana Pārdaugavā un likteņupes šķērsošana kājām - variants ne bez plusiem, jo Rīgas ainava ir ko vērta un laba pastaiga ofisa planktona ikdienā ienes veselīgas pārmaiņas. Tomēr kājošana prasa laiku un mana skaudība pret veiklajiem riteņbraucējiem auga, līdz iepazinos ar auto bagāžniekā noslēpjamu saliekamo velosipēdu. Nepārspīlēšu - šī satikšanās izmainīja manu ikdienu, jo nu laiks no auto līdz darbam saīsinājās trīskārtīgi, turklāt man traki patīk traukties ar velosipēdu pa Rīgas ielām.

Tad atnāca ziema. Turējos. Patiesībā aukstumā braukt ar riteni bija vēl labāk, jo steidzoties nebija karsti, bet pavisam aukstā laikā salt iznāca īsāku brīdi - un nešaubieties ne mirkli, ka ziemas vējš uz Daugavas tilta rosina patiesi kvēlu vēlēšanos ātrāk nokļūt otrā galā! Problēmas sāka radīt kas cits - ziemā, kā zināms, ceļus slīdīgus padara sniegs un ledus. Pienāk brīdis, kad sētnieka centieni cīņā pret stihiju izrādās niecīgi un garāmbraucošā tramvaja pasažieri ar vāji slēptu gandarījumu novēro tavus akrobātiskos trikus, kad centies izvairīties no pazemojošas izvārtīšanās sāļajā sniega šļurā pēc priekšējā riteņa izslīdēšanas trotuāra pagriezienā.

Tā tā lieta neiet! Vai tiešām velosipēdam nav ziemas riepu? Pirms vairākiem gadiem radžotas veloriepas manīju lielveikalā - tiesa, tas bija Rovaniemi, Somijas pilsētiņā aiz Polārā loka. Rīgas sporta preču veikalos uz taujāšanu pēc tamlīdzīga veloaksesuāra uz tevi noskatās ar līdzjūtību - sak’, žēl cilvēka, laikam stipri apsities, ar riteni ziemā braukājot.

Visbeidzot mani meklējumi tomēr rada atsaucību pie TESC (Tern Eiropas servisa centrs) vietējā pārstāvja. Šīs sadarbības rezultātā mana saliekamā vellapēda 20 collu riteņi tika pie īstām ziemas veloriepām - Schwalbe Marathon Winter HS 396.

Un tā pienāca diena, kad no auto bagāžnieka izcēlu savu riteni ar svaigo apriepojumu. Sagadījās tā, ka tas notika autoservisā, kur biju nogādājis auto; velosipēds ar radžotām riepām tūliņ guva nedalītu atzinību no vīriem eļļainos kombinezonos. Vai arī ziema atkusīs?

Uz trotuāra, kur sētnieks sadarbībā ar pavasara saulīti sniegu bija nokausējis, riepas izrādījās visai skaļas. Laikam jau likumsakarīgi - radzes paliek radzes. Arī rites pretestība ievērojama un cienījama ātruma sasniegšana prasīja manāmu piepūli. Vienīgais labums, ka tik trokšņaina velobraukšana izslēdza domstarpības ar izklaidīgiem gājējiem - ar radžotām riepām nepamanīts nepaliksi!

Lūk, arī nodevīgi melns ledus virs peļķes - lamatas, ap kurām visi normāli velobraucēji met cienīgu līkumu, lai nenāktos novērtēt ledu no krītoša velobraucēja rakursa. Ar radzēm pārvaru instinktu un braucu ledum tieši pa vidu. Der! Uz ledus patiešām var nobremzēt un uzsākt bez stresa. Pamatīgāk novērtējot situāciju, ir skaidrs, ka absolūtu drošību radzes nesniedz, tomēr ļauj sasalušā pilsētā pārvietoties daudz pārliecinošāk un drošāk.

Ko tālāk? Protams, radzes ir jāizmēģina pēc maksimālās programmas! Tāpēc atrodos ar pilsētas velosipēdu pavisam neierastā vietā - uz Daugavas ledus kaut kur pie Lielvārdes. Ledu klāj plāna sniega kārtiņa, zem kuras vietām slēpjas pamatīgas plaisas - vai var būt labāki apstākļi ziemas veloriepu testam?

Braukt pa īstu ledu var itin brangi, tomēr piesardzība par skādi nenāk, jo viltīgās plaisas nav nekāds draugs salīdzinoši sīkajiem 20 collu ritenīšiem. Itin vingri aizvizinos līdz lāstekām apaugušam avotam krasta nogāzē, uz kuru iemītas takas pāri ledus klajam no Lielvārdes. Garšīgs ūdens! Iepildu līdzpaņemtajā pudelē, bet to tagad nākas turēt rokā, jo neesmu paņēmis līdzi mugursomu. Un improvizācija iegāž - šķietami nevainīgā vietā ledus plaisa izrauj stūri no nedroša satvēriena un - knaukc, velosipēds uz vienu pusi, pudele uz otru, bet masīvais ledus klajs rāda raksturu un ir auksts un ciets pret neveiksmīgu riteņbraucēju pēcpusēm.

Au un jā - katrai lietai sava vieta un pielietojums. Bet nekas, kauli un tehnika veseli, varu stutēties atpakaļ uz velosipēda, lai dotos veikt rezumē.

Radžotās riepas ziemā ir labas. Ļauj daudz drošāk pārvietoties pa apledojušām ietvēm un ielām, tiesa - uz akustiskā un rites komforta rēķina. Bet drošība pirmajā vietā! Protams, tāpat kā auto radžotās riepas, jālieto ar apdomu, jo saķere nav absolūta un arī uz asfalta slīd vairāk nekā parastas riepas. Bēdīgi tikai, ka šāda izmēra riepas arī ar radzēm neuzlabos iespējas pārvietoties stipri sniegainā laikā - mazām riepām nav nekā neērtāka par nelīdzenu, piemīdītu sniegu uz trotuāra. Visur citur - bez problēmām!

Paldies Tern bicycles!