Brīvdienas sāksies šovakar

"Patiesībā jau Rivars ir labs cilvēks," Anetes domas negribēja un negribēja tikt ierobežotas lasāmgrāmatas vākos. Viņa - jauna, skaista, viegli iesmaržojusies un mirdzumu acīs gaidīja brīvdienu sākumu, kuram bija jāpienāk šovakar. Viņš - jauns, skaists un viegli smaržojošs pēc solidola un kolofonija, pirms divām stundām bija sagaidījis savu meiteni no pilsētas un solījies pēc piecām minūtēm beigt darbošanos savā brīnumu darbnīcā un nākt. Lai brīvdienas var sākties. Ko gan viņš tur tik ilgi varēja sadarīt? Kad Anete iepazinās ar Rivaru, viņa ātri vien atskārta, ka mīļais, skaistais pusis ir līdz sirds dziļumiem uzticīgs tehnikai un nav nekas neparasts, ja pirms miega viņš atver elektronisko shēmu katalogu vai klusi nozūd pielodēt kādu kontaktu kādam no saviem jaunākajiem eksperimentiem. Tomēr, kad Rivars pievērsās savai meitenei, viņš bija nepārspējams - un tāpēc Anete bija šeit. Karsta un gaidoša. Velns parāvis, karsta un gaidoša! Viņa aizcirta grāmatu un atslīga gultā uz muguras. Klusinātais apgaismojums meta griestos liegas ēnas un silti brūnos pustoņos izgaismoja Anetes augumu. Viņa mirkli tā gulēja, līdz auss uztvēra ritmisku elektromotora īdēšanu ārā, tumsā aiz loga. Meitene spēji piecēlās un tāda pati kaila piegāja pie loga. Kas, vellos, tas? Patiesi, lejā, privātmājas iekšpagalmā, darbnīcas loga mestajā gaismā pa aizaugušo bruģi rosījās Rivars. Viņš turēja rokās dīvainu daiktu, no kura arī nāca troksnis, kurš neizklausījās sevišķi iederīgs siltajā vasaras naktī, kurā simtiem circeņu radītais sanēšanas fons darīja Anetes tiekšanos pēc gaidītās romantikas teju vai sāpīgu.

Rivars nedzirdēja nekā. Tas ir, nekā, izņemot tehniku. Kad viņš aizrāvās ar saviem izgudrojumiem, viņš aizmirsa visu, viņa laiks saīsinājās un izslīdēja starp pirkstiem, instrumentiem un skrūvītēm nemanāmi, tas izkūpēja gaisā līdz ar lodāmura uzgaļa šņācienu lodējamajā pastā un, jā, arī jaunradītās ierīces motora magnētu un elektriskās strāvas sadarbībā radītajā kustībā. Rivars ravēja nezāles. Tehnoloģiski. Lai arī koncepts sākotnēji šķita triviāls un bezjēdzīgs, šī bija viena no idejām, no kurām tiek vaļā caur idejas praktisku realizāciju. Un te nu viņš bija - vasaras naktī, ar zināmu nemieru sirdī, jo Rivars tomēr nebija aizmirsis, ka pirms minūtēm desmit solīja tūliņ mest pie malas darbošanos ar tehniku un pievērsties savai otrai kaislībai. Meitenei, kura spēja paciest sāncensību ar tehniku. Tūliņ, Rivars domāja. Tūliņ, ir jau gandrīz gatavs. Vēl šo nezāli, un šo - izgudrojums patiešām darbojās un bruģa starpā saaugušās nezāles zaudēja tuvību ar miklo zemi akmeņu starpā. Pēkšņi Rivars salēcās: viņa nezālēm pievērstais skatiens pēkšņi ieraudzīja kailu pēdu, kura piemina sevišķi pastiepušos augu ravējamās ierīces ceļā. Anete! "Vai... piedod, es laikam..." - viņš pēkšņi saprata, ka līdz šim tik īsais laiks tomēr laikam būs bijis garāks nekā šķita, jo pēda ar neuzkrītoši lakotiem nadziņiem plakšķināja pirkstgalu pret bruģi, nepārprotami vēstot: "Vai nebūs jau gana?" Rivars vērsa skatienu augstāk un spēji piesarka; sirdsapziņa tomēr ir arī pēdējā mehāniķa dvēselē! Skatienam slīdot augstāk pa draudzenes augumu, Rivara pirksti atslāba un ravējamais aparāts grabēdams novēlās uz akmeņiem. Galva viegli sareiba un sirdspuksti uzsāka strauju auļojienu, iesitot karstumu galvā un asumu jutekļos. Pēkšņi apkārtne sanēja circeņu daudzbalsīgā dziesmā, bet nakts gaiss šķita jutekliskuma pilns un dzīvinoši svaigs.

Meitene pagriezās, ar vieglu gaisa pūsmu ļaujot puisim sajust aicinājuma un vasaras nakts smaržu. Viņa, liekot vieglus soļus vienu aiz otra, piegāja pie atvērtajām mājokļa ārdurvīm, iekštelpu apgaismojuma taisnstūrim asi izceļot auguma aprises; viņa uz mirkli apstājās, lai ar pagrieztu galvu un acs kaktiņu pārliecinātos par mehānikas zinātnes sakāvi. Nezāles šajās brīvdienās palika neizravētas.