Autors: Kārlis
Viaggio a RomaPasaule  Fawlty Travel Nr. 9
Atzīšos, šoreiz patiešām uzķēros uz reklāmas. Tā kā bijām nolēmuši Lieldienās kaut kur paceļot (jā, tas bija jau tik sen), tad uzmetu aci e-pastā piesūtītajai reklāmai, kas piedāvāja dažādas izklaides. Un
nolēmu, ka brauksim uz Romu. Kāds ceļojumu birojs (neatceros kurš) piedāvāja Lieldienu paketi lidmašīnas biļetes plus viesnīcas rezervāciju.
Ir ļoti agrs piektdienas rīts. Jau pirms pieciem vēlams būt lidostā, kā nekā sešos jau izlidojam. Iečekojamies, izejam cauri pasu kontrolei, pīkstuļiem un attopamies lidostas otrā pusē, tur, kur tiek tikai izredzētie tie ar biļetītēm. Darbojas tikai viens tax free veikaliņš, kurā nopērkam aizmirstās filmiņas. Ar graboņu kāds puisis bīda vaļā kafejnīcas aizvarus un pamazām sāk stāties rindā kafijas gribētāji. Neko citu jau nepadarīsi, vai nu atrodi kādu vietiņu kur pagulēt, vai dzer kafiju. Mēs izvēlamies otro variantu un nospriežam, ka lidosta mūs jau sagatavo Itālijai laba kafija par lielu cenu.
Lielais čehu dzelzs putns ver durvis un pa gaiteni dodamies iekšā. Sajūta nekāda, kā kinītī, ej pa gaiteni, un tad apsēdies savā vietā. Tiesa gan, diezgan šaurā vietā. Stjuartes apsveic mūs ar pareizo izvēli, iepazīstina ar drošības instrukcijām un lidmašīna sāk lēnām kustēties. Vēl tik jāpagaida, kamēr spārni tiek aplaistīti ar nezināmas izcelsmes putām (lai neapledo, vai) un lēnām, spārnus pa bedrēm kratīdami dodamies uz skrejceļa pusi. Mežonīga dūkoņa, ieskrējiens un gaisā esam. Un pavadām gandrīz trīs stundas virs mākoņiem, tā, ka vietai pie loga nav nekādas jēgas. Ja nu varbūt ir vēlēšanās pieskatīt motoru, kurš man nesaprotamu iemeslu dēļ nekrīt nost. Tam seko nepatīkama nolaišanās (ausis atnāca vaļā tikai otrajā dienā, ap pusdienlaiku) un esam klāt, slavenajā Leonardo da Vinči lidostā.
Sekojam norādēm uscita līdz nonākam strupceļā stiklotā gaitenī bez izejas. Blisinamies apkārt līdz aiz sienas piebrauc vagons, stikla siena atveras un mēs tiekam aizvesti uz citu termināli tur, kur varam iziet robežkontroli un saņemt koferus. Pareizāk gan, somu, pie tam ne pārāk lielu (lai nebūtu jāmeklē bagāžas glabātava), jo pulkstenis vēl tikai astoņi, bet viesnīcā varam rādīties pēc divpadsmitiem. Kad nonākam galvenajā lidostas ēkā, sākam meklēt kādu transportu uz Romu, jo lidosta atrodas Fiumicino, ap 35 km no Romas. Izvēlamies Leonardo ekspresi, samaksājam 9,50 eiro par biļeti (katrs) un iekārtojamies visnotaļ smalkā vilcienā.
Izbraucot no lidostas, mūs pārņem kultūršoks, skaties pa labi, noplukušas grāvmalas, pa reisi, atkal tas pats. Pussabrukušas dārza mājeles, nenopļauta pērnā zāle. Jūties kā mājās.
Izkāpjam Romas centrālajā stacijā un sākam meklēt metro. Kā izrādās, tad Romā metro nebūt nav tas galvenais transports, jo ir tikai divas līnijas, un tās krustā šķērso pilsētu. Apmetam vairākus riņķus pa staciju, līdz saprotam kur un kā iepērkamas metro biļetes, kur un kā var aizbraukt.
Pirmais ar ko sākam, protams, ir Vatikāns. Izkāpjam San Pietro pieturā un dodamies apraudzīt dīvaino mazo valstiņu. Jau pa gabalu jau ieraugām mūri un nospriežam, ka tas būs īstais. Pieejot tuvāk, mūs samulsina neiedomājami garā rinda, kas stiepjas gar mūri un tai neredzam ne vienu, ne otru galu (vēlāk secinām, ka rinda bija uz ieeju Vatikāna muzejos). Šur tur staigā kāds neuzkrītošs vīriņš un klusiņām murmulē skip line. Nospriežam, ka jābūt galīgi ķertam, lai stāvētu tādā rindā, kaut arī redzētu visus pasaules dārgumus.
Ejam tālāk, uz Svētā Pētera laukumu. Tur atkal rinda, lai tiktu katedrālē, tādēļ tikai apstaigājam laukumu, apskatām spocīgi ģērbtos šveiciešu gvardus (Vatikāna sargus) un čāpojam uz Tibras pusi. Garām reportieru busiņiem, garām nēģeru rindai ar viltotu somiņu kaudzēm uz baltiem palagiem. Tur, netālu no Vatikāna atrodas St. Angelo cietoksnis (Eņģeļus un dēmonus nelasījāt, ko?). Tā kā vēl ir diezgan agrs, tad ziņkārīgi pabāžam degunu pa cietokšņa vārtiem un secinām, ka par 6 eiro varam tikt arī iekšā. Nu ko ejam ar. Interesanti veci mūri un skaisti skati uz pilsētu. Koši zaļš ūdens Tibrā, neiedomājami daudz antenu uz jumtiem (viņiem laikam kolektīvisms nav modē) un noplukušas fasādes.
Eh, somas kļūst arvien smagākas, tāpēc paskatāmies pulkstenī un dodamies uz metro pusi. Aizbraucam līdz vajadzīgajai pieturai un mēģinām noorientēties kurā virzienā jāiet. Atrodam īsto ielu un nonākam pie koši dzeltenas mājas, kur uz durvīm, starp citām plāksnītēm atrodama arī norāde par viesnīcu. Durvis ir ciet, tādēļ nākas zvanīt. Īss klakšķis un durvis atveras. Ieejot mājā samulstam, pirmajā stāvā atrodas tikai divas liftu durvis un šauras koka kāpnes uz augšu. Melna istabene pamanījusi mūsu samulsumu rāda uz augšu, viesnīca esot tur. Kāpjam augšā. Laipns itālis (angliski runājošs!) apskata mūsu vaučeri (nez kādēļ kādas Bratislavas tūrisma firmas izdotu) un piešķir istabas atslēgas.
Atvelkam elpu, izkravājamies un dodamies atpakaļ uz centru. Lai gan, ja runājam par Romu, tad tur centra kā tāda nav, un vecpilsēta nav tāda kā mēs to parasti saprotam. Visa Roma ir viena ļoti vec-pilsēta, kur apbūve mērāma nevis gadu simtos, bet tūkstošos. Vārdu sakot, sākam ar Spāņu kāpnēm. Mums par godu baznīca, kas atrodas kāpņu galā ir restaurācijā, un aizsegta ar personīgo fotogrāfiju. Ļoti pārsteigti mēģinām izprast kāpēc tik daudz ļaužu sēž uz šīm kāpnēm. Un strūklaku, kas atrodas pakājē, varam apskatīt tikai izcīnot sev vietu ar elkoņiem.
Kopš brokastīm lidmašīnā pagājis jau labs laiciņš un zvērīgi gribas ēst. Piedodiet, itāļi, bet pirmais, ko mēs atrodam ir makdonalds. Ar nelieliem sirdsapziņas pārmetumiem paēdam un nosolāmies, ka nākamreiz noteikti ēdīsim picu. Tagad varam doties tālāk. Pa šaurām ieliņām, kas pilnas ar motorolleriem, maziem Fiatiņiem un Smārtiem, noparkotiem visneiedomājamākajās vietās. Esam atkal nonākuši krastmalā pie St. Angelo un ar nejauku prieku secinām, ka tagad tur ir mežonīga rinda, lai iekļūtu iekšā. Uff, mums bija veicies.
Tālāk stūrējam uz Navona laukumu, kas skaitās viens no slavenākajiem Romā. Pārmaiņas pēc, šis laukums ir baroka stilā, ar burvīgām Bernini strūklakām. Traucē tikai neskaitāmie vīriņi, kas mācas virsū mēģina pārdot dziedošus ziepju burbuļu pūšamos revolverus, sarkanas rozes celofānā vai krāsainas rokassprādzes. Un atteikumu viņi nesaprot, tā, ka nākas vien mukt prom.
Kādā no ieliņām pamanām Prada veikalu, kurš, kā jau Lielajā piektdienā, ir slēgts. Toties turpat blakus veikalam uz balta palaga tup nēģeris apkrāvies ar šīm pašām Prada (un ne tikai) somiņām. Karabinieri nosoļo garām, bet tādi nieki viņus neuztrauc.
Ejam pa šauru, mazu ieliņu, priekšā laukums. Nonākam laukumā un vā! Panteons neticami iespaidīga celtne. Ne tikai mēs, arī divi angliski runājoši puiši, kas nāca mums aiz muguras noelšas tāpat. Šis visu dievu templis tur stāv jau kopš 118. gada, un pilnīgi noteikti pārdzīvos mūsu vēl neuzcelto bibliotēku. Un ar visu caurumu griestos (nav ne jausmas kādiem mērķiem tas paredzēts).
Tālāk turpinām ceļu uz Argentīnas laukumu. Tur atklātas senu, pat 4. gadsimtā pirms mūsu ēras celtu, tempļu paliekas. Bet interesantākais ir tas, ka šeit mājo vesela kaķu kolonija. Vienā vietā stāvot saskaitījām septiņpadsmit. Sēž tāds murmulis uz divtūkstoš gadu vecas kolonnas un jūtas apmierināts ar dzīvi. Bet laukuma galā ir veikaliņš viss kaķiem. Sākot no kaķu barības, un beidzot ar krūzītēm un kaķu figūriņām. Acīmredzot šie kaķi tur dzīvo oficiāli.
Nu ko, diena jānoslēdz ar kaut ko skaistu, ar Trevi strūklaku. Kamēr tiekam līdz strūklakai, sāk jau satumst, bet tas, iespējams, tas pat ir labāk, jo strūklaka ir skaisti izgaismota. Vienīgā bēda, mežonīgi daudz cilvēku. Un mazie melnie vīriņi, kas atkal uzmācas ar rozēm. Vai arī piedāvājas tevi nobildēt ar savu polaroīdu. Vai pūš ziepju burbuļus ar pretīgu skaņu, vai
Nu nē, uz viesnīcu vēl negribas. Lēnām slājam uz spāņu kāpņu pusi un pa ceļam iegriežamies veikaliņā, lai iegādātos vīnu un kādu sieru vakariņām. Pēc tam kādu brīdi pasēžam uz kāpnēm un sākam izjust to pievilkšanas spēku, kas liek vēl un vēl turp atgriezties un sēdēt.
Tad gan ejam uz metro, taču atceros, ka turpat blakus ir Via Margutta ieliņa no vecās labās filmas Romas brīvdienas. Īsto māju gan neatrodam, taču sajūta, ka esam tur pabijuši ir jauka. Nu vēl mazliet apejam pāris kvartālus, līdz nonākam pie metro.
Kas esam viesnīcā, piekaram kājas pie sienas, iedzeram vīnu un kaļam plānus nākamajai dienai. Bet par to nākamreiz.
Šeit vēl nedaudz bilžu.
Informācijai:
-Ziemas periodā uz Romu vairs tiešo reisu nav, bet, cerams, ka pavasarī atkal būs.
-Leonardo ekspresis no lidostas uz centrālo staciju Termini dodas ik pēc pus stundas un brauc apmēram 30 min
-http://www.adr.it/content.asp?L=3&idmen=199
-http://www.goporta.com/rome/CastelSant.htm
|
