Sīkdatnes nodrošina vietnes pienācīgu darbību Vairāk
KAKAO.lv
Autors: Kārlis

Tests: Alfa Romeo Brera 3.2 Q4

Testi, Auto

Brera, Brera, Brera. Es pat nezinu ar ko lai sāk. Viens no gaidītākajiem un iekārojamākajiem pēdējā laika auto. Karstasinīgā itāļu skaistule. Divu slavenāko itāļu dizaina meistaru Giugario un Pininfarina kopdarbs.

Ir lietas, ko itāļi pieprot ideāli – cept picas, vārīt makaronus, un ražot skaistus auto. Brera nav izņēmums. Gluži otrādi. Ir pilnīgi vienalga vai auto ir novietots zaļā parkā vai pie lielveikala miskastēm, vai spīd saule vai līst lietus, vai ir diena vai nakts – jebkurā brīdī, jebkurā vietā, no jebkuras puses Brera izskatās vienkārši fantastiski skaisti. Elegantās, mazliet agresīvās līnijas reti kuru atstās vienaldzīgu. Pat skatoties no augšas Brera nezaudē savu skaistumu. Arī salons turpina eksterjera aizsākto – tas ir moderns un „biezs”, nepārprotami Alfas stilā.


Ar ko tad mūs priecē mūsu testa auto? Šis ir Brera top modelis ar stikla jumtu un 3.2 litru dzinēju. Dzinējs nekautrējoties piedāvā mūsu lietošanā 260 zirgspēkus, kas caur sešpakāpju pārnesumu kārbu griež visus četrus riteņus. Salona apdare šeit, protams, ir ar biezu melnu ādu, alumīniju, un augstas kvalitātes, mīkstu plastmasu. Tādas lietas kā CD atskaņotājs, divzonu klimatkontrole un parkošanās sensori pat nav jāpiemin (un tomēr es to izdarīju… hmm...).



Kā jau mūsdienīgam auto, arī Brerai nav aizdedzes atslēgas ierastajā formā. Ir tikai paliela pults, kas jāievieto speciālā ligzdā blakus stūrei. Dzinēju var iedarbināt ar turpat blakus esošu Start pogu. Un, protams, Start pogas nospiešana ir tas, ko mēs tik sen bijām gaidījuši. Kaut kas kaut kur noklakšķ un dobjā un dusmīgā balsī ierūcas jaudīgais dzinējs. Dzinēja skaņa, kā jau Alfai pieklājas, pat brīvgaitā ir viegli uzbudinoša. Bet ne jau klausīties brīvgaitas trokšņus mēs šeit esam atnākuši. Mēs šeit esam, lai liktu dzinējam dziedāt pilnā spektrā. No dobjās dudināšanas līdz asai svilpšanai pie 7000 apgriezieniem minūtē.



Tā kā šis auto ir jau ir noskrējis vairākus tūkstošus kilometru, tad tā dzinējs jau ir iestrādājies un nekautrējas izrādīt visu ko tas prot. Breras paātrinājums līdz 100 km/h ir nieka 6.8 sekundēs. Un to tā vien prasās pārbaudīt burtiski pie katra krustojuma. Pirmais, otrais,… un esam jau tajā robežā, kad tiesības tiek atņemtas acis nemirkšķinot. Tātad risks ir pamatīgs. Bet jaudas un baudas kārdinājums ir spēcīgāks, tāpēc… pedāli grīdā un spējam tik pārslēgt ātrumus.



Tā kā Brera „rok” ar visām četrām, tad uz laba seguma izbuksēt burtiski nav iespējams. Pat ar atslēgtu pretbuksēšanas/stabilitātes sistēmu. Auto uz ceļa turas kā pielīmēts, un pa izvēlēto trajektoriju ripo kā ātrvilciens pa sliedēm. Auto ir gandrīz ideāli izsvarots, tāpēc uz provokācijām līkumos tas īpaši nereaģē un turpina kustību pa pareizo trajektoriju. Īpaši saspringstot gan var just „smagumu” priekšgalā – lielais dzinējs ir diezgan pasmags un tas mazliet (bet tiešām tikai mazliet) rada nepietiekamās pagriežamības sajūtu. Katrā ziņā tas absolūti nav nekas kritisks, ja vien braucējs nav pilnīgs idiots. Bet tad es vairāk uztrauktos par paša braucēja spējām, nevis auto uzvedību.



Breras „dzīve” sākas 3000 apgriezieniem minūtē. Tad dzinējam burtiski atveras otrā elpa, un tas rauj auto uz priekšu ar apbrīnojamu apņēmību. Piekare ir diezgan pastingra - tas ļauj auto turēties ļoti stabili un līkumos nešūpoties – bet arī ne pārak cieta, kas ļauj nebaidīties no sliktāka ceļa seguma. Brera stabilitāti nezaudē ne uz apšaubāmas kvalitātes afalta, ne arī uz Barona ielas nežēlīgā „tramvaja bruģa”. Noteikti mēģināsim izbraukt ar šo auto arī ziemā – šķiet, ka Alfas izstrādātā Q4 pilnpiedziņas sistēma varētu būt ļoti pateicīga slidenajos ziemas ceļos.



Tātad ko mēs tiktāl esam secinājuši? Ka Brera ir neticami skaists „driver’s car”. Esam izbaudījuši galvu reibinošus (mūsu pašu fotogrāfs blakussēdētāja sēdeklī sūdzējās par šo problēmu…) paātrinājumus, absurdi straujus (atkal jau neapmierinātības pilni puksti no blakus sēdekļa) pagriezienus, un vairākkārtīgi pārsniegtu atļauto braukšanas ātrumu. Visa asinsrite ir piedzīta ar adrenalīnu, tāpēc ir laiks mazliet atvilkt elpu un paskatīties uz auto no malas. To gan laikam nevajadzēja darīt…

Kad adrenalīna līmenis ir atgriezies sākotnējā stāvoklī, sākam pamanīt arī pāris nepatīkamas lietas. Vai es teicu pāris? Nu, patiesībā, kur lai sāk…

Sākšu ar šī auto lielāko problēmu. Ar sēdekļiem. Aplūkojot bildes un pašu auto no ārpuses sēdekļi šķiet ļoti komfortabli un sportiski ergonomiski. Bet ak vai, tā tas ne tuvu nav. Pirmkārt jau tie ir pārak augstu. Laiks tomēr būtu itāļiem saprast, ka ne visi cilvēki ir Pinokio augumā, un arī tādiem „freak of the nature” kā man ar saviem 190cm ir jāpietiek vietas automašīnā. Diemžēl ar to ir pašvaki, ja gribam pie stūres sēdēt daudz maz pareizi. Griesti ir par zemu, un galva duras lieliskā stikla jumta apmalē. Kreiso elkoni savukārt nav kur likt, jo elkoņbalsts durvīs ir veselu sprīdi zemāk nekā mans elkonis. Tātad garākā ceļā sāpošs plecs ir garantēts.



Paši sēdekļi ir ļoti cieti. Reljefās garenvirziena rievas tā arī duras mugurā un, es atvainojos, dibenā. Savukārt sānu balsti…,nu, patiesībā tādu tur nav. Nebaidos šī salīdzinājuma – trolejbusā es jūtos stabilāk. Braucot ar Breru, katrs pagrieziens liek sasprindzināt vēdera un sānu muskuļus. Savukārt katrs straujāks pagrieziens beidzas ar iegāšanos blakussēdētāja klēpī. Tas protams ir feini, ja blakus sēž mīļota meitene, bet ja tas ir bārdains kolēģis ar fotokameru – ticiet man, nav forši. Agresīvāk braucot rodas situācija, ka tu nevis stūrē, bet gan turies pie stūres, lai neizslīdētu no sēdekļa (jā, mēs piesprādzējāmies (vienmēr to darām), bet nepalīdz).

Kādam varbūt šķitīs, ka es pārspīlēju, ka mana izlepusī mugura alkst sportiska „vannas” tipa sēdekļa. Bet tā tas nav. Šie sēdekļi patiešām ir tik briesmīgi un nenodrošina absolūti nekādu stabilitāti. Iespējams, ka šo problēmu var risināt izvēloties auduma (vai zamšādas), nevis slidenos ādas sēdekļus.



Iepriekš es pieminēju, ka Breras dzīve sākas no 3000 apgriezieniem. Tas ir arī tāpēc, ka dzinējam griezes moments ir samērā augsts (trūkst jaudas pie zemiem apgriezieniem) un auto ir neticami smags. Lielais dzinējs, stikla jumts, pilnpiedziņas sistēma – tas viss summējas kopā absurdos (priekš savas klases) 1630 kilogramos pašmasas. Tas viss mašīnītei ir jāstaipa līdz, un par to viņa nav sajūsmā.

Parunāsim par ergonomiku? Jūs jau ziniet, kā man patīk ergonomika. Kad viss atrodas tieši tur, kur tam jāatrodas un ir ērti lietojams. Šī gan nebūs tā reize. Sākšu ar izcilāko piemēru – miniet trīs reizes, kur atrodas bagāžnieka atvēršanas podziņa salonā. Nē, nav uz stūres. Nav arī pie griestiem. Tā ir mantu glabātuvē zem vidējā elkoņbalsta vāciņa... Kur atrodas kruīza kontroles pogas? Uz stūres? Nē, uz atsevišķas sviras zem stūres. Tieši tur, kur atrodas vadītāja kreisās kājas celis. Un ar „tieši tur” es arī domāju tieši tur – kreiso kāju nākas ielocīt, lai tā regulāri neieslēgtu kruīzu.

Radio vadības pogas uz stūres ir pilnība nelietojamas, jo tās spiežas kā saulē izkususi želejas konfekte, un reaģē (ja reaģē) ar pamatīgu aizturi. Tas gan ar nenozīmē, ka radio ir ērti regulēt ar pogām uz paneļa…

Audiosistēma – un es pat neprasīšu vai šeit ir MP3 atbalsts – tāda nav – ir tikpat neciešama, kā visa pārejā elektronika šajā auto. Uz vadību reaģē vēlu, un skan briemsīgi. Pie lielāka – bet ļoti saprātīga – skaļuma, sāk grabēt skaļruņu apšuvums. Pie vēl lielāka skaļuma – sāk kropļoties pats audio signāls. Pieļauju, ka tas tā ir veidots ar nolūku, lai liktu mums vienkārši izslēgt audio sistēmu un baudīt motora dziesmu.



Klimatkontroles vadība atrodas tieši divus centimetrus aiz pārnesumu pārslēga (ātrumkloķa). Tātad katru reizi pārslēdzoties atpakaļgaitā, pirmajā, trešajā vai piektajā pārnesumā mēs nospiežam kaut kādu klimata vadības pogu. Aizraujoši tiem, kas mīl pārsteigumus. Mūs gan tas ātri vien nokaitināja. Tiesa, ne tik ļoti, kā pašas sistēmas darbība. Ar uzstādītu zemāko temperatūru – bet bez kondicioniera – pa ventilācijas lūkām tika pūsts neizturami karsts gaiss. Tas ir šajās rudens dienās, kad ārā ir +12 grādi. Laikam itāļi nesaprot temperatūras zem +20 grādiem, tāpēc Alfa cenšas mūs sasildīt.



Vēl viens triks klimata sistēmas azotē ir sev vien zināms darbības algoritms. Pat ieslēgta manuālajā režīmā, tā laiku pa laikam pati ieslēdza kondicionieri. Kāpēc? Mēs prasījām? Mēs regulējām temperatūru? Nē. Manuālais režīms. Un tomēr laiku pa laikam mēs spēlējam paslēpes – auto ieslēdz kondicionieri, es izslēdzu. Auto ieslēdz, es izslēdzu…

Elektriskie logi darbojas automatiski. Ilgāk pieturot pacelšanas/nolaišanas pogu, logs atveras/aizveras līdz galam. Teorētiski. Praktiski? Ātrāk būs atvērt durvis, nekā saprasties ar logu pacēlāju.



Glāžu turētāji? Nu nekļūsim smieklīgi, nav šeit tādu. Kaut gan, ir kabatiņas mazām pudelītēm pie aizmugurējiem sēdekļiem. Tātad tie, kas grib padzerties, sēdēs aizmugurē. Tas ir, nesēdēs vis, jo tur nav iespējams iesēsties. Tur ir vieta tikai čivauvai vai bērniņam, es atvainojos, ar amputētām kājiņām. Kaut ko nolitk uz aizmugurējā sēdekļa gan ir diezgan ērti, jo pavelkot priekšējā sēdekļa atzveltni, tas motorizēti pabrauc uz priekšu. Šeit gan vēl jāpiebilst, ka pats sēdeklis pat tik jaunam auto ir „izļurkāts” un šūpojas stiprinājumos…



Ko vēl es aizmirsu? To, kā pelnu trauka vāciņu nevar atvērt, jo tas kaut kur ķeras? To, kā no sliekšņiem lobās nost dekoratīvie metāla ieliktņi? Kā ventilācijas lūkās dzīvo balti „puņķi”? Kā pogu panelis pie griestiem ir „nopūsts ar alumīnija krāsu” un izskatās drausmīgāk kā mans bērnībā paštaisītais kasešu magnetofons? Kā svīst auto lukturi? Kā skats uz aizmuguri ir… patiesībā tā nav – aizmugures logs ir tik šaurs, ka redzēt tajā nevar neko, un pie parkošanās palīdz tikai parkinga sensori un lielie spoguļi. Vai varbūt vēl to, ka bagāžnieka vāks veras tieši jostas augstumā un tātad jebkuru smagāku kravu tajā ielikt ir sasodīti grūti? Bērniem gan patiks – bagāžnieku ar tik augstu malu var izmantot kā labu slēpni spēlējot kariņus.



Daudzi droši vien man pārmetīs, ka es tik ļoti piesienos sīkumiem mašīnā, kura savu galveno būtību – ātri un stabili braukt – pilda gandrīz perfekti (neaizmirsīsim sēdekļus, kas pamatīgi sačakarē visu brauktprieku). Un es jums pateikšu kāpēc es piesienos. Jo šis auto maksā vairāk kā trīsdesmit tūkstošus latu. Trīsdesmit tūkstošus! Un par tādu naudu ražotājs nespēj nodrošināt pat tik daudz, kā kvalitatīvu apšuvumu, kas nelobās nost, pogas, kas spiežas, un logus, kas veras? Tas nav nopietni. Paskatīsimies kādi mums vēl ir auto šajā cenu kategorijā. Te mums ir Lexus IS250 Sport aprīkojumā – mēs varam piesieties tai pašai šaurībai salonā, taču tur viss darbojas perfekti un nekas nost neplīst. Turklāt Lexus jau kuro gadu ir atzīts par uzticamāko auto. Vēl šajā pašā cenu kategorijā mēs varam atrast Honda Legend – pilna izmēra četrdurvju sedanu, ar tādu aprīkojumu, kas darītu lepnu NASA laboratoriju (turklāt būdama pilnīgi citā klasē, pat „sportiskuma” ziņā Leģenda atpaliek tikai par 0.5 sekundēm, ieskrējienā līdz 100 km/h).



Tātad kopskats diemžēl ir bēdīgs. Par milzu naudu mēs saņemam ātru skaistuli, kas ikdienā nav lietojama. Protams, Brera nav ģimenes auto, no tās nevar prasīt Civic praktiskumu. Taču skatīsimies reāli – nav iespējams visu laiku braukt agresīvi sportiskajā stilā. Lielāko dzīves daļu auto pavada ikdienas satiksmē, vedot mūs ikdienas vajadzībās. Diemžēl to Brera mums nespēj pilnvērtīgi sniegt. Breru var droši lietot cilvēks, kurš dzīvo pie autobāņa, un katru dienu pa to brauc vismaz 150 kilometrus uz darbu un atpakaļ. Brauc viņš, protams, ātri. Bet nonācis pilsētā, sagribējis sajusties kā ikdienas cilvēks, viņš būs vīlies.



Reiz kāds britu žurnālists teica – nekad nevajag tikties ar saviem jaunības dienu elkiem. Viedi vārdi. Par Breru mēs sapņojām jau gandrīz divus gadus, kad tik tikko parādījās pirmā informācija par to. Tagad mēs to satikām. Labāk gan būtu nesatikuši, un turpinātu sapņot par to. Šobrīd diemžēl ar nožēlu jānoskatās kā vēl viena potenciāli kolosāla ideja ir salaista pilnīgā grīstē.

Ja jums ir lieki 30 tūkstoši latu un nepārvarama vēlme pēc skaista, sportiska un ikdienā nepraktiska auto, labāk izvēlieties Lotus Elise.




Alfa Romeo Brera 3.2 Q4

+ izskats
+ gaita
+ vadāmība

- sēdekļi,
- un pilnīgi viss pārējais



Paldies Auto Italia.

  
 
 Iepriekšējais →


.


Sludinājumi →Pievieno savu →
Pārdod
Samsung Galaxy S23 5G

425.00 EUR
Pārdod
Samsung Galaxy S10e black

209.00 EUR
Pārdod
Google Pixel 7a

395.00 EUR
Pārdod
Pilsētas velo Gazelle Orange

235.00 EUR
Pārdod
Google Pixel 3a

135.00 EUR
Pārdod
Klasisks velo, 28

255.00 EUR
Pārdod
Sieviešu velo, 3 ātrumi

265.00 EUR
Pārdod
Google Pixel 7 Pro

499.00 EUR
↑ uz augšu          Copyright © Tup un Turies SIA | reklama@kakao.lv | info@kakao.lv
Mastodon
Realizācija Tup un Turies