Sīkdatnes nodrošina vietnes pienācīgu darbību Vairāk
KAKAO.lv
Autors: Kārlis

Tests: Fiat Grande Punto

Testi, Auto

Mūsu mazajās tuklajās roķēlēs atkal ir nonācis jauns izmēģinājumu trusītis. Šoreiz tas ir itāļu punktiņš – Fiat Punto. Atšķirībā no Lexus testiem, šajā neuzradās piemērota tituldziesma, tāpēc ķersimies pie lietas bez gara ievada par mūziku.

Kas tad ir kas: 2006. gada Fiat Grande Punto ar 1.3 litru MultiJet 75 Zs dīzeļdzinēju, piecām durvīm, labā komplektācijā un metāliskā olīvu krāsā (metāliska ir krāsa, nevis olīves). Mazā punktiņa gaitām esam sekojuši līdz jau labi pasen. Tiesa, laikam nebūtu korekti lietot vārdu „mazais” jo pat nosaukumā ir ielavījies vārdiņš „grande” (liels). Protams, Punto nav liels pierastajās proporcijās. Bet tas ir ievērojami lielāks par veco Punto.




Nu ko, cerībā, ka auto patiešām ir „grande”, laiks sēsties tajā iekšā. Pašas pirmās sajūtas gan ir samēra nepatīkamas, jo atverot durvis man virsū gāžas vesela gūzma jauna auto smakas. Lieta tāda, ka šoreiz ir patrāpījies absolūti jauns auto, tik tikko no plēves apsegiem izvīstīts. Un kā jau jauns auto – tas viegli smird. Pēc svaigas plastmasas, gumijām, līmes un citām ķīmiskām lietām, kas patiesībā nemaz nav veselīgas! Maza izvēdināšana līdz, lai varētu sākt aptvert kas un kā. Pirmais, kas piesaista uzmanību ir sēdeklis. Nu dikti jocīgs. Ļoti stingrs un, šķiet, izturīgs audums, bet pats sēdeklis mīksts kā vecmammas dīvāns. Atzveltne gan ir pietiekoši liela un šķiet pat ar labiem sānu balstiem (vēlāk atklāsies, ka tā patiešām ir, bet pagaidām mēs to vēl nezinām). Panelis. Jā, redzams lielās dizaina skolas (Grande Punto tapis Giugiaro studijā) rokraksts – visas līnijas ir pārdomātas, kopējais ansamblis ieturēts labi. Tiesa, stils mazliet ir patraucējis ergonomikai, bet arī to mēs vēl nezinām. Stūre ir vidēji liela, un ar ļoti jocīgu formējumu. Tajā ir ļoti anatomiski izliekumi pirkstiem, kas pirmajā brīdī šķiet gaužām neērti.



Un tad seko viens patiesi jauks pārsteigums – atslēga. Nē, tā nav kodu atslēga ar starta pogu kā Lexusam. Tā ir parasta atslēdziņa, tikai salokāma. Vienkārši perfekts izgudrojums, un es nekādi nesaprotu, kāpēc pārējie ražotāji tādas neizmanto (neskaitot pāris premium brendus) Salocītā veidā atslēga pārtop par nelielu atslēgu piekariņu, kas neplēš bikšu kabatas.

Kad „atšautā” atslēdziņa ir pagriezta, klusi ierūcas mazais dīzelītis. Un es nerakstu šeit dzejiskā nosakņojumā un vārdu „klusi” es tā arī domāju – klusi. Mazā modernā itāļu petrolejas krāsniņa ir aprīkota ar MultiJet iešprices sistēmu, kas nodrošina lielāku jaudu un mazāku degvielas patēriņu. Lai jaudas atdeve būtu efektīvāka, motoriņam piebūvēta arī turbīna. Tātad kā jau teicu – brīvgaitā motoriņš darbojas ļoti klusu, un salonā praktiski nav dzirdams.



Pedāļi spiežas viegli, savukārt ātrumkārbas pārslēgs ir diezgan savdabīgs. Tas ir samēra īss, bet ar diezgan lielu gājienu. Pārslēdzot ātrumus rodas sajūta, it kā es ar lielu koka karoti katlā maisītu auzu biezputru. Tātad ātrumu pārslēgšana ir diezgan neinformatīva. Bet pie tā var ātri pierast un otrajā dienā pat nenācās aizdomāties par šo biezputru.

Pilnīgs pretstats imaginārajam ātrumpārslēgam ir Punto bremzes. Tās ir asas un „pieķer” ļoti strauji. Arī bremzēšanas jauda ir absolūti pietiekoša un pat pilnībā ar pasažieriem piekrauts auto bremzējot uzvedas ļoti pieklājīgi un nerada sajūtu, kāda parasti ir sapņos – spied to bremžu pedāli cik jaudas, bet auto tik iet uz priekšu…



Runājot par iešanu uz priekšu – kā tad uz priekšu tiek Grande Punto? Divejādi. Kā tas ir? Tas ir tā, ka ar Punto var braukt divos režīmos – guļošajā un veiklajā. Lieta tāda, ka līdz turbīnas pieslēgšanās brīdim motoriņš ir absolūti aizmidzis un negrib tikt traucēts. Pat igauņu gliemeži varētu to apsteigt. Bet, tiklīdz apgriezienu skaits sasniedz 2500, tās pieslēdzas lielā un varenā (patiesībā diezgan mazā, bet vienalga varenā) turbīna. Un tas ir gluži kā suņam ieziest terpentīnu – Punto metas uz priekšu ar apbrīnojamu entuziasmu un pavisam ātri pienāk brīdis jau pārslēgties nākošajā pārnesumā. Šeit gan jābūt modram – pārslēgšanās brīdī nevajadzētu ļaut motoriņam nokrist zem „turbīnas apgriezieniem”, citādi atkal nāksies pagaidīt, kamēr apgriezieni lēnā gara sasniedz turbo/terpentīna režīmu.



Kad Punto ir ieskrējies, tas skrien uz priekšu ļoti paklausīgi un stūres komandām klausa nekavējoties. Nav gan ieteicams lielā ātrumā mesties pagriezienos, jo auto piekare ne tuvu nav sportiska un auto diezgan nepatīkami – bet ne nedroši – gāzelējas. Šeit lieti noder iepriekš pieminētie sēdekļu sānu balsti, kas pietiekoši labi notur muguru tur kur tai jābūt un neļauj uzkrist virsū blakussēdētājam.



Runājot par piekari - tā ir diezgan savdabīga – nelīdzenumus auto pārvar bez lēkāšanas, bet trieciena brīdī piekare izdveš ļoti nepierastu skaņu. Tas nav būkš, tas nav blaukš, un tas nav arī bladāc. Tas ir kaut kas pa vidu. Kā ar mīkstu basketbola bumbu iesistu pa sāniem sanbernāram. Bet tas absolūti netraucē braukšanas sajūtām, un Punto ir stabils un viegli vadāms gan uz bruģa gan meža celiņos. Starp citu, tas nebaidās arī ātruma. Vismaz līdz 160 km/h auto uzvedās stabili un paredzami un nerodas sajūta, ka tik ātri braukt nevajadzētu, jo tūliņ, tūliņ kaut kas izjuks vai nokritīs.



Kad pirmais brauciens ir galā, laiks mazliet paskatīties kā tad Punto iet ar ergonomiku un citiem sīkumiem salonā. Diemžēl jāsecina ka iet bēdīgi. Kloķīši un podziņas gan ir izvietoti ērti un tie problēmas nesagādā, savukārt ar praktisko pusi ir švaki. Glāžu turētāji atrodas gandrīz zem priekšējā paneļa un tajos var ielikt tikai mazās glāzītes (ak, Statoil kafija…). Limonādes vai minerālūdens pudeles nāksies turēt rokās, jo tās glāžu turētājos ielikt nevar. Tāpat zem katras kritikas ir sānu kabatiņas durvīs. Pareizāk gan būtu teikt, ka tādu tur nav, jo tajās nožēlojamās ailēs pat saules brillēm nepietiek vietas. Tur var paslēpt vienīgi salvešu paciņu.



Sīkumu glabāšanai ir atvelēts viens neliels plauktiņš zem stūres, kurš gan atrodas pārāk lēzenā slīpumā un viss tajā ieliktais izkritīs laukā uzsākot braukšanu. Cimdu nodalījums ir tiešām cimdu nodalījums – divus pārus adītu dūraiņu tur var ielikt, bet ar to arī prieki beidzas.

Kāpēc gan progress mēdz būt regresīvs? Atceros pirmās paaudzes Punto ar kuru pavadīju daudz laika tālos braucienos – tam bija gan normāla izmēra sānu kabatas, gan pienācīgs cimdu nodalījums. Turklāt tam burtiski pa visu priekšējo paneli bija viens milzīgs plaukts, kur nolikt varēja visu, pat vidēja izmēra guļošu suni. Jaunajam Punto diemžēl šāda plaukta nav.



Tātad secinājums par praktisko pusi salonā – tādas burtiski nav. Mazs plauktiņš mobilajam telefonam atrodas aiz glāžu turētājiem. Visu pārējo bāziet vien kabatās.

Testētais auto bija aprīkots ar divzonu automātisko klimatkontroli, kas pārsteidzošā kārtā darbojās apmierinoši labi. Šķiet nevienā brīdī tā pati no sevis negribēja pārslēgties automātiskajā režīmā un bija viegli vadāma lai darbotos tieši tā, kā to gribu es.



Patīkams sīkums atrodas spidometra panelī. Tieši pa vidu paslēpies paliels LCD displejs, kurš rāda veselu gūzmu informācijas. Sākot ar pulksteni un nobraukumu, beidzot ar degvielas patēriņu, vidējo ātrumu un attālumu līdz nākošajai apkopei (starp citu – pirmā apkope jāveic tikai pēc 30t kilometriem). Plus, ekrāniņā iespējams dublēt audio sistēmas informāciju – radio RDS datus vai kompaktdiska dziesmas numuru. Audio sistēmu iespējams vadīt arī ar podziņām uz stūres. Atceros, ka šo triku prata arī pirmās paaudzes Punto, jau desmit gadus atpakaļ. Sistēmai ir vēl viens patīkams triks azotē – tā maina skaļumu atkarība no braukšanas ātruma. Ātrāk braucot skaļuma līmenis tiek pacelts, savukārt samazinot ātrumu samazinās arī skaļums. Ļoti patīkams sīkums, kuru nezkāpec neizmanto citi ražotāji.



Vel viens milzu pluss Punto kontā ir City režīms stūres pastiprinātajam. Nospiežot stūres podziņu panelī, tā kļūst neticami viegla, un pagriezt to var šķiet tikai viegli uzpūšot. Ideāls palīgs parkojoties. Protams, ātrāk braucot tik vieglai stūrei zūd jebkāda informativitāte, tāpēc pie noteikta ātrumu pastiprinātājs atgriežas ierastajā režīmā. Atkal jau jājautā – kāpēc gan citi ražotāji nepiedāvā šādu opciju?



Pienācis laiks izveikt visbūtiskāko testu, kurā ir izkrituši ļoti daudzi auto – iesēšanos aizmugures sēdeklī. Kā jau parasti uzstādījums ir vienkāršs – vadītāja sēdekli noregulēju tā, lai man ir ērti. Un tad dodos uz aizmuguri. Atgādināšu, ka Lexus IS gadījumā es pat nemēģināju iesēsties, jo tas bija fiziski neiespējami. Kā tad ies mazajam Grande Punto? Ļoti labi ies. Iesēžos „pats aiz sevis” tā ka prieks, un jūtos pietiekoši ērti, lai tur sēžot varētu doties arī tālākā ceļojumā. Protams, negaidiet pozitīvas atsauksmes par komfortu, ja aizmugurē sasēdināsiet trīs pasažierus.

Ja jau aizmugurē ir pietiekoši vietas sēdēšanai, tad kā būs ar bagāžnieku? Es jums teikšu, ka būs ok. Tieši tik, cik ok. Ne daudz, ne maz. Bagāžnieks ir optimāla lielumā, un tajā mierīgi var salikt vairākus ceļojuma koferus vai kartupeļu maisus.

Ratiņu novietne ir atpakaļ!


Tad nu vēlreiz īsumā, kāds tad mums ir jaunais Grande Punto. Tas viennozīmīgi ir lielāks par priekšgājēju. Tas ir pielāgojies tiešo konkurentu – Clio, Polo, 207 – izmēriem, un vairs nebūtu korekti to saukt par mazauto. Tas ir pietiekoši ērts un ietilpīgs, diemžēl sirgst ar izteiktu plauktiņu iztrūkumu. Mazais dīzelītis prot darboties ļoti ekonomiski – tam nevajadzētu tērēt vairāk par 6 litriem uz 100 km (uz šosejas zem 5l), turklāt pieslēdzoties turbīnai tas kļūst pietiekoši žiperīgs, lai to uztraukumā nosauktu pat par sportisku. Bremzes ir ļoti labas un pasargās izklaidīgākus braucējus no nepatīkamiem mirkļiem. Protams, kā jau visi savas klases auto – Punto ir ļoti viegli manevrējams, arī pateicoties City režīmam. Sānu statnes aizmugurē gan ir milzīgas, bet aizmugures logs ir pietiekoši liels, un parkojoties problēmas nesagādā. Vizuāli Punto ir padevies ļoti skaists, un tā deguntiņš patiešām atgādina FIAT dzimtas aristokrātu Maserati.



Diemžēl Grande Punto ir pieņemies ne tikai izmēros bet arī cenā. Bāzes versijā ar 1.3 dīzeļdzinēju tas maksā 9500 latus. Laikam jau taisnība vien ir ko saka par Fiat – labākie auto ir lētākie. Vislētākais 1.2l Grande Punto maksā 7600 latus, kas ir ļoti pieņemama cena šādam auto. Diemžēl papildaprīkojums auto lieki sadārdzina un liek aizdomāties, vai tik par to pašu naudu nepaņemt kādu lielāku auto. Tātad zelta formula – lētākais ir labākais!

Četras zvaigznītes. Ja vien būtu tie plauktiņi un mazliet mazāka cena…



Fiat Grande Punto 1.3D. Cenas sākot no 7600Ls (testētā auto cena 10500Ls).


+ izskats
+ komforts/ietilpība
+ ekonomiskums

- cena
- plauktiņu/kabatiņu trūkums salonā

Paldies FIAT, Auto Italia.



  
 
 Iepriekšējais →


.


Sludinājumi →Pievieno savu →
Pārdod
Pilsētas velo Gazelle Orange

235.00 EUR
Pārdod
Google Pixel 3a

135.00 EUR
Pārdod
Google Pixel 7a

395.00 EUR
Pārdod
Klasisks velo, 28

255.00 EUR
Pārdod
Google Pixel 7 Pro

499.00 EUR
Pārdod
Samsung Galaxy S10e black

209.00 EUR
Pārdod
Sieviešu velo, 3 ātrumi

265.00 EUR
Pārdod
Samsung Galaxy S23 5G

425.00 EUR
↑ uz augšu          Copyright © Tup un Turies SIA | reklama@kakao.lv | info@kakao.lv
Mastodon
Realizācija Tup un Turies